Sals stindzina upes, aiz loga ziema, un tūdaļ kāda ziemīga melodija ieskanēsies jūsu radioaparātos. Jau sen mūsu zemīti pametusi tās izpildītāja, dziedātāja, savulaik lieliska vijolniece Sandra Ozolīte, kas jau daudzus gadus mīt Amerikā. Un par savu skoloto balsi viņa noteikti var pateikties tēvam, baritonam Herbertam Ozolītim, lieliskam vokālajam pedagogam, kas savus balss nostādīšanas vingrinājumus diemžēl jau sev paņēmis līdzi mūžībā.

Latvijā Ozolītei noteikti bija par šauru – ļoti ģimeniskā dziedātāja daudz laika veltīja bērniem un mājas rūpēm, kā arī aktīvi nodarbojās ar sportu kalnu slēpošanu un burāšanu. Pāri visam, protams, bija mūzika – ansambļi „Selga”, „Tip Top”, „Sandra un Harijs”, un ar Hariju Užanu Ozolītes sadarbība ilga vairākus gadudesmitus. Taču, kad 90. gadu sākumā Užans daudz ceļoja uz Ameriku, kur arī vairākus gadus dzīvoja un strādāja, Sandra palika bez sava komponista. Sadarbojās ar Jāni Sildegu, dziedāja viņa ansamblī restorānā „Senā Rīga”. Droši vien kopējo paziņu lokā pavīdēja arī komponists Grigorijs Zilbers, par kuru uzzinājām, pateicoties dziesma „Leonora”.

Zilbers savas muzikālās gaitas sāka skolas gados, beidza Kultūras darbinieku tehnikumu, spēlēja trombonu, strādāja Pļaviņu kultūras namā, bet 80. gadu sākumā atrada darbu Jūrmalas koncertapvienībā. Iepazinās ar komponistu Ungaru Savicki, kas arī Zilberu uzaicināja pievienoties vēlāk slavenajai „Jumpravai”. Slavenā „Leonora” tapusi 1985. gadā vispirms ar vārdiem krievu valodā, tad to latviski nodziedāja Žoržs Siksna, bet lietuviski – dziedātājs Miklass Lindas. Turklāt tik labi, ka ieguva 3. vietu Vissavienības konkursā „Zelta kamertonis”.

90. gadu sākumā Grigorijs Zilbers ar ģimeni izceļoja uz Izraēlu, kur laimīgi dzīvo šobaltdien, un ap to laiku, 1993. gadā tapa arī viņa dziesma „Ziemas vakara stāsts” ar Harija Gāliņa dzeju, studijā to iemūžināja Sandra Ozolīte.