Jau labu laiku Latvijas mūzikas ierakstu Gada balvas ceremonijā tiek godināti tie mūzikas profesionāļi, bez kuru devuma mūsu mūzikas kultūra ir neiedomājama – ja kādreiz balvai bija dots poētiskais nosaukums Vecais Zaldāts, tad tagad košu epitetu ieguvusi pati ceremonija – Zelta Mikrofons! Veco Zaldātu vairs nav, toties ir Balva par mūža ieguldījumu, kuru parasti pasniedz gada spilgtākajiem jubilāriem. Pērn tādi bija Jānis Erenštreits un Viktors Lapčenoks saistībā ar 2017. gadā atzīmētajām jubilejām. Godalgoto sarakstā bijuši gan Daila Martinsone, gan Margarita Vilcāne un Ojārs Grinbergs, savulaik godināti arī mūsu izcilie skaņu režisori Aleksandrs Grīva un Jāzeps Kulbergs, komponisti Aleksandrs Kublinskis un Gunārs Freidenfelds, dziesminiece Austra Pumpure, un īpašais Dimanta mikrofons tika pasniegts Maestro Raimondam Paulam 80. jubilejā. Togad 65. jubileju atzīmēja arī Mārtiņš Brauns, kura nopelni mūsu mūzikā beidzot tiks godināti šogad… Zelta Mikrofonu sadale notiks 12. februārī Dailes teātrī, kur arī klātesošie noteikti ar ovācijām suminās mūsu ievērojamo skaņradi, kurš gan šķiet garā un daiļradē tikpat jauns, kāds bijis visus šos gadus…

Ja jaunās paaudzes klausītājam palūgsi nosaukt kādu Mārtiņa Brauna dziesmu, viņš, pirmkārt, minēs himnu „Saule, Pērkons, Daugava”. Tā ir neatņemama Dziesmusvētku sastāvdaļa, kas liktos neiedomājami, piemēram, pagājušā gadsimta 80. gados, kad Brauns bija slavens ar savām ēverģēlībām un neparastajām dziesmām, kas skanēja teātru izrādēs un viņa grupas „Sīpoli” repertuārā. Tolaik ansamblis uzstājās Latvijas kultūras namos, un kopš tiem laikiem Brauna mūzika skanējusi gandrīz visos kontinentos, kur pabijis pats mūziķis visdažādākajās kompānijās.

Iespējams, vislielāko klausītāju skaitu Mārtiņš piedzīvojis kopā ar grupu „Sīpoli”, kad uzstājās Maskavas olimpiādes kultūras programmas ietvaros stadionā 40tūkstoš cilvēku priekšā. Varbūt nedaudz mazāk to bija Daugavas krastmalā, kur 2001. gadā par godu Rīgas 800gadei skanēja Brauna skaņdarbs „Sapnis par Rīgu”. Simtos un tūkstošos noteikti mērāmas arī sacerētās mūzikas minūtes, kas īstenojušās dziesmās, dziesmu ciklos, kormūzikā, skaņdarbos teātrim un kino. Vienlaikus Brauns savas daiļrades gados ir izpaudies ne tikai kā komponists, bet arī taustiņinstrumentālists, dziedātājs, arī aktieris, pat dzejnieks, jo ir sacerējis ne vienas vien dziesmas vārdus it kā pa jokam, it kā nopietni – šī savdabīgā humora un rotaļas izjūta arī ir tikai šim mūziķim raksturīga un ļoti oriģināla.

Interesanti, ka Mārtiņa Brauna vecāki bija ievērojami mediķi. Taču mamma spēlēja klavieres, tēvs – vijoli, un jau agrā bērnībā atklājās, ka puikam ir absolūtā dzirde, par ko tās īpašnieks nekādā sajūsmā nebija. Varētu pat teikt, ka pret paša gribu zēna ceļš veda uz specializēto E. Dārziņa mūzikas vidusskolu, kur, iestājies klavierklasē, Brauns vēlāk pārcēlās uz zēnu kori un pēc balss lūzuma - uz kordiriģēšanas nodaļu. Taču četru stundu ilga klavieru spēlēšana katru dienu jauneklim nebija pa spēkam, turklāt samērā agri Mārtiņš saprata, ka grib spēlēt nevis uzdoto, bet pats savas kompozīcijas. No kordiriģēšanas nodaļas puisis pārgāja uz mūzikas teorijas specialitāti, lai pastiprināti mācītos kompozīciju. Un kā daudzus viņa vienaudžus padsmitnieka gados Mārtiņu Braunu sāka vilināt džezs un rokmūzika. Modē bija „Rolling Stones” un „Animals”, kurus kopēja Brauna pirmā rokgrupa – „Dzintara lelles”, kurā Mārtiņš spēlēja klavieres, ģitāru un mutes harmonikas. Zīmīgi, ka viņš bija viens no retajiem džinskostīma īpašniekiem Rīgā, hipijs ar matiem līdz elkoņiem. Kārtības sargi Rīgā ķerstīja garmatainos, un reiz uz atskurbtuvi tika aizstiepts arī Brauns, kas nekad nav no sevis taisījis svēto. Ar konservatorijas teicamnieka stipendiju kabatā Mārtiņš uzreiz varēja samaksāt par atskurbtuvi, tā līdz rektora ausīm šī ziņa nenonāca.

Studijas konservatorijā bija likumsakarīga izvēle, jo komponista diploms ne tikai ļāva spēlēt un sacerēt rokmūziku bez bēdu, bet arī pavēra ceļu uz profesionālo skatuvi – jau kā pēdējā kursa students Brauns sāka strādāt par muzikālās daļas vadītāju Drāmas, tagadējā Nacionālajā teātrī. Un kaut gan Mārtiņam jau sen mati vairs nesniedzas līdz pleciem, toties viņa neparastais humors dzirkstī joprojām un arī skaņu paletē krāsu netrūkst. Diemžēl zudusi liela kāre spēlēt klavieres – to Brauns dara vien tik daudz, lai uzturētu sevi formā un, protams, koncertos, kādi notiek arī pēdējos gados. Jauni skaņdarbi gan top tikai retumis, un gana daudz jau sacerēts – šim vakaram sameklēju kādu Mārtiņa jaunības darbu no 70. gadiem, kad viņš uzskatīja, ka rokmūziku Latvijā spēlē tikai divi ansambļi – viņa paša „Sīpoli” un Liepājas „Līvi”. Un kāds tur brīnums, ka „Līvu” repertuāru papildināja Brauna „Hei, hei blūzs” ar Lengstona Hjūza dzeju – ar šo 1979. gada ierakstu tad arī sveicam komponistu ar Zelta Mikrofona saņemšanu.