„Kopš vien sevi atceros, esmu dziedājusi un vēlējusies kļūt vienīgi par dziedātāju”,  tā savulaik atzinusies mūsu estrādes karaliene Margarita Vilcāne, kas jau savā bērnībā Sibīrijā atminas savu radinieku lielo dziedāšanu. Dziesma kļuva par Margaritas mūža neatņemamu sastāvdaļu, taču estrādes žanrs ir grūta māksla, kas prasa ne tikai izcilu muzikālo meistarību, bet arī aktieriskus dotumus, prasmi kustēties, ar žestiem paust dziesmas domu, un liela nozīme šai mākslā bijusi arī skatuves tērpiem.

1967. gadā Vilcānei laimējās divkārt – vispirms jau viņa tika iekļauta delegācijas sastāvā, kam bija jāpārstāv Padomju Latvijas kultūras Vispasaules izstādē Expo, kas togad notika Monreālā, Kanādā. Margaritai instrumentālā ansambļa pavadībā bija jādzied starplaikos starp Rīgas modeļu nama jaunāko tērpu modeļu demonstrējumiem. Un palaimēšanās „numur divi” bija iepazīšanās ar Rīgas modeļu nama mākslinieci Āriju Punenovu, kas kļuva par Margaritas Vilcānes sirdsdraudzeni. Slavenajai balāžu dziedātājai bija vajadzīgi skaisti tērpi, kas atbilstu noteiktai dziesmai, konkrēta stila mūzikai. Un Ārija prata ne tikai zīmēt un modelēt, bet arī pati ar savām rokām darināt tērpu. Tā Vilcānes skatuves tērpi iegājuši mūsu estrādes un arī modes pasaules vēsturē kā neparasti, tikai savai valkātājai veidoti mākslas darbi.

Ne mazāk grūts uzdevums bija komponistiem, kas veidoja Margaritas dziesmu repertuāru, un kad no Filharmonijas ansambļa aizgāja tā vadītājs Uldis Stabulnieks, 1978. gadā grupas vadības grožus pārņēma taustiņinstrumentālists un komponists Imants Paura. Viņa ampluā bija tieši šīs balādiskās, lēnās un dramatiskās dziesmas, kas tik labi piestāvēja Margaritas Vilcānes balsij. Lūk, viena no tādām arī šī vakara mieram: Imanta Pauras 1980. gadā tapušo dziesmu Ilgas ar Dagnijas Dreikas dzeju Margaritas Vilcānes priekšnesumā šovakar dzirdēsiet pirmoreiz.