Visiem mums tik mīļajā latviešu estrādē bija divas dīvas – Nora Bumbiere un Margarita Vilcāne, kurām tika pievērsta klausītāju uzmanības lauvas tiesa. Tas tāpēc, ka abām savas dziesmas veltīja Raimonds Pauls, kamēr Lolita Vambute un Māra Krievkalne netika aplaimotas ar Maestro skaņdarbiem. Vambute komponēja pati, bet Krievkalne par savu komponistu atzina Edmundu Goldšteinu, kas estrādes žanrā sāka darboties, jāsaka, joka pēc – lai pierādītu, ka jebkurš akadēmiski skolots komponists var veiksmīgi sacerēt trīsminūšu dziesmiņu. Toties Mārai pašai dziedāšana bija mūža lielais sapnis, kas īstenojās ne uzreiz. Tikmēr, uzkāpusi uz lielās skatuves, Krievkalne uz tās noturējās ilgi – nosvinēja skaistu 70. jubileju ar lielu koncertu Mārupes kultūras namā. Kopš tā apritējuši jau 5 gadi, un 15. janvārī Mārai svinama nozīmīgā 75. jubileja.

Labā balss Mārai nākusi pūrā no mammas – Zelma beigusi Konservatoriju un dziedāja solo Teodora Reitera korī, strādājusi ceļojošajā operā. Bet, kad Zelma Zālīte kļuva par Zelmu Krievkalni, viņa aizmirsa savus sapņus par skatuvi un kļuva par čaklu māmiņu. Diviem dēliem un meita sekoja ceturtā atvase – 1944. gada 15. janvārī saules gaismu pirmoreiz ieraudzīja Māra. Arī viņas tēvam Pēterim Krievkalnam bija skaista balss, viņa vārds minēts kādā 1929. gada koncerta afišā, kur Melgalvju nama zālē Krievkalns bijis Laumas Reinholdes kompozīciju izpildītāju vidū, tomēr Pēteris nekļuva par dziedātāju, bet gan matemātikas skolotāju, pēc kara strādāja Rīgā. Zelma palika Bērzaunē, kopa aitas, un, kad bērni paaugās, viņi devās pie tēva uz galvaspilsētu. Mārai vispirms gribējās kļūt par dejotāju, tad sāka apmeklēt mākslas vingrošanu, līdz sāka dziedāt Rīgas vagonrūpnīcas ansamblī „Lelde”.

Krievkalne sāka dziedāt arvien vairāk un biežāk, sadūšojās pieteikties Latvijas radio izsludinātajā konkursā uz ārštata sieviešu vokālo ansambli. Māras balsi pamanīja, līdztekus ansamblim sāka skanēt viņas solo, arī dažādos duetos – lielākoties ar Zigfrīdu Račiņu, tad ar Andreju Lihtenbergu. Mārai tad bija jau 26 gadi, un laika gaidīt nebija – viņa dziedāja visur, kur varēja, piedalījās Jāņa Sildega izveidotajā ansamblī „4+4”, kļuva par solisti ansamblī „Selga”, pēc tam Sildega vadītajā „Sono”. Tur Krievkalnes balss lieliski saskanēja ar Ēriku Kamarūtu, ar kuru kopā ieskaņoti daudzi skaisti dueti. 

Māra uzstājusies ne tikai Latvijā, bet arī tolaik plašās Padomju Savienības lielajās pilsētās. Nestāvēja dīkā arī pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas – dziedāja visur, kur vien aicināja. Laiks Krievkalnes balss tembram – mecosoprānam – neko daudz padarīt nespēja, balss saglabājās samtaina, skanīga, lokana, un arī pati māksliniece daudzus gadus spēja saglabāt dzīvesprieku un sievišķību. Diemžēl pēc 70. jubilejas koncerta veselība dziedātāju pievīla un skatuvei nācās teikt ardievas. Toties Māra priecājas par māsas Kristīnes muzikālo dēlu Kristapu un viņa dziedošo sieviņu Gintu – savu jaunāko meitiņu pāris nosauca par Zelmu – vecvecmāmiņai par godu…

Laikam nav bijis tāda pirmdienas vakara, kad neskanētu Māras Krievkalnes balss, tad nu ar grūtībām sameklēju līdz šim nedzirdētu ierakstu – skanēs Rūdolfa Finka korālis ar Heinriha Heines vārdiem „Cik ezers rāms”. Šo skaisto, svinīgo dziesmu Māra ieskaņoja 1993. gadā, un šo priekšnesumu dzirdēsiet, sveicot mākslinieci 75. jubilejā.