"Toreiz grupa no Latvijas bija dievi PSRS!" Par Eolikas 55 gadiem Boriss Rezņiks

1966. gada 28. oktobrī notika E. Dārziņa speciālās mūzikas vidusskolas audzēkņu jaunizveidotā ansambļa pirmais koncerts, līdz ar to šo dienu var uzskatīt par leģendārās grupas “Eolika” dzimšanas dienu. Kopš tās apritējuši 55 gadi, un, protams, vairs nav iespējams sapulcēties visiem pirmā sastāva mūziķiem, jo viņsaulē ir Jurijs Kuzminovs. Zigmunds Lorencs mīt Kanādā, par Eduardu Novikovu ziņu nav, Latvijā palikuši vien Juris Griņevs un Boriss Rezņiks, ar kuru tad saruna par „Eoliku” šajā raidījumā.

„Mums kā kordiriģentiem tuva patika daudzbalsība, un neviens cits tik sarežģītus gabalus kā „The Beach Boys” Latvijā nevarēja nodziedāt. Mēs to visu darījām angliski.

Pašā sākumā spēlēju basģitāru, tad aizgāju taustiņus spēlēt. Un mums toreiz patika, ka mums nebija dziedātāja, kas tikai dzied. Uzskatījām, ka grupā visi spēlē un visi dzied. Šad tad bija sarežģīti apvienot smagu ģitāras partiju ar dziedāšanu. Bet mēs bijām mūziķi un varējām visu.”

R. Pauls iekļāva „Eolikas” priekšnesumu Rīgas Estrādes Orķestra koncertprogrammā, pēc tam sekoja liela atzinīga recenzija

Ar laiku paši savas dziesmas sāka sacerēt gan konservatorijas kompozīcijas nodaļas students Zigmunds Lorencs, gan kordiriģents Boriss Rezņiks. Viņš kompozīciju mācījās jau vidusskolā pie Ģederta Ramana, taču tad pat nesapņoja, ka kļūs par populāru skaņradi:

„60. gados publika gaidīja visus pazīstamos Rietumu hitus. Varbūt skan smieklīgi, bet dziedāt latviski – bija drosme. Šo to dziedājām arī krieviski. Toreiz valdīja uzskats, ja tu esi grupā no Rīgas, tu esi Dievs, vari pat nespēlēt. Tu esi labākais!”

Programmu papildināja arī Aleksandra Kublinska dziesmas. „Eolika” uzvarēja bigbīta dziesmu konkursā Kijevā, viņiem pievienojās leģendārais bundzinieks Einārs Raibais:

„Einārs bija personība. Pats pieteicās pie mums spēlēt, kas bija ļoti negaidīti, jo viņš bija stilistiski īpatnējs, džeza mūziķis. Uz viņu varēja arī skatīties, ne tikai klausīties. Bet ilgi nesanāca ar viņu strādāt.”

Pēc dienesta un darbības A. Kublinska ansamblī „Baltijas balsis” Rezņiks 1972. gadā izveidoja „Eoliku” Numur 2, kas vispirms bija pavadošais estrādes ansamblis LPSR Filharmonijas solistam Aleksandram Sotikovam. Tikai 1977. gadā Boriss varēja izveidot pilnībā patstāvīgu programmu.

„Bija lieli panākumi Ļeņingradā, tagadējā Pēterburgā, kad Vissavienības estrādes konkursā mēs uzvarējām, un Grand Prix man pasniedza toreiz populārais Arkādijs Raikins. Toreiz riskējām, jo bija Brežņeva laiki. Pēdējā, trešajā tūrē mēs nodziedājām a capella pieci cilvēki kolosālu gabalu „Alexander’s Regtaim Band” angļu valodā, un dabūjām augstāko apbalvojumu! Balvā bija arī brauciens uz Kubu."

Līdz ar Ilonas Bāliņas aiziešanu, „Eolikai” Numur 2 pienāca beigas. Boriss ķērās pie solistu meklējumiem – vispirms atrada dziedātāju Ligitu Zeili, tad Olgu Rajecku. Aizgāja un vēlāk atgriezās Ilona Stepanova.

„Ar kvartetu bija dīvaini. Nostabilizējās trio sastāvs – Viktors Zemgals, Olga un Ilona. Es biju ļoti apmierināts. Sēdēju un runāju ar kādu skaņu režisoru un pieminēju, ka man piedāvā vēl vienu puisi – Daini Dobelnieku. Un viņš teica: „iztaisi taču latviešu ABBU!” O, laba ideja, ko es arī īstenoju.

Man kvartetam laikam nevajadzēja izmantot to pašu nosaukumu, jo tie ir pilnīgi citi cilvēki. Zigmunds Lorencs bija otrajā sastāvā, bet ne kvartetā, tāpēc veidojās neliela putra – sešdesmito gadu grupa bija kaut kas pilnīgi cits.”

Lai cik daudz jaunu, skaistu dziesmu Boriss „Eolikai” nebūtu sacerējis pēdējos 20 gados, koncertos publika pieprasa zelta repertuāru no pagājušā gadsimta astoņdesmitajiem:

„Tagad rakstu dziesmu Olgai, kas gatavojas nākamajā janvārī atzīmēt jubileju – ja izdosies. Kad man jautā, kā sacerēt hitu, es atbildu – jāsacer 66 dziesmas, un varbūt viena no tām „aizies”.”

Borisam saglabājies viens no pirmajiem „Eolikas” video – koncerts skolā, kuru viņš, cerams, kādreiz ievietos internetā. Daudz laimes jubilejā!