Cerams, 23. martā Tērvetes kultūras namā gaidāmais Artūra Reinika 65. jubilejas koncerts „Nopērciet vēju” nepaliks vienīgais, jo tajā sapulcēta īsta zvaigžņu komanda – Reiniku ģimene un jubilāra grupa „Tērvete”, „Dobeles zemessargi”, Aija Legzdiņa, Heinrihs Kalvītis Kaspars Markševics, Roberts Ošiņš un citi. Dzimšanas diena patiesībā Artūram bija jau pērn, oktobrī, un Tērveti viņš par savu sauc kopš 1981. gada – citādi nevarēja būt, ka tieši tur sarīkotas šīs svinības.

„Sākumā nebiju domājis nekādu jubilejas koncertu rīkot, bet sāka interesēties fani, manas mūzikas cienītāji, mūziķi, kas izpilda manas dziesmas, sāka bakstīt – „Artūr, vajadzētu autorkoncertu”. Nu, labi, kaut kādu nelielu, kamerstila koncertiņu varbūt varētu. Bet Jānis Kļaviņš no Forte Production pārliecināja, ka tomēr vajag pamatīgu koncertu. Pat koncertu virkni, bet es labāk gribēju vienu – lai mūziķi atbrauc, nospēlē, tad torte, šampanietis, un visi pa mājām. Varbūt uz rudeni kaut ko plašāku tomēr sarīkosim…”

Tērvetes kultūras namā uz Reinika koncertu varēs doties ar 303 klausītāji, pārējiem iespēja satikt Artūru būs jau 17. martā, kad tradicionāli viņa izveidotais un vadītais Dobeles zemessargu ansamblis uzstāsies pie Īles bunkura, pieminot latvju kareivjus un brīvības cīnītājus.

Artūrs saka, ka ar visu sirdi un dvēseli ir tērvetnieks, tomēr viņa saknes ir Latgalē, kur netālu no Ludzas aizvadīti pirmie dzīves gadi. Reinika tētis dziedāja, bija apveltīts ar labu dzirdi, mamma vadīja korus, bija skolotāja Ilzeskalnā. Viņa sešdesmit gadu vecumā atklāja talants sacerēt dzeju. Tagad vecmammas Veronikas pēdās iet Artūra meita Rūta, dzejnieks bija Veronikas brālis Vitolds Svikle, radinieki spēlēja dažādus instrumentus, visi dziedāja. Protams, visiem labi zināms ir viņa dēls, dziedātājs un dziesmu autors Lauris Reiniks, kuru vecāki apzināti mudināja doties mūzikas virzienā. Artūram tik viegli negāja: Dobeles mūzikas skolas akordeona klasē viņš iestājās, kad vecāki pārcēlās uz Zemgali, kur iedzīvoties gan nebija grūti:

„Radu saietos vienmēr skanēja dziesma, es dungoju līdzi. Bija skaidrs, ka jāmācās mūzika. Vecāki pat laikam pārdeva govi un nopirka man tiem laikiem ļoti dārgu, par 440 rubļiem, baltu perlamutra vācu akordeonu Royal Standart. Ziemā tētis ar ragaviņām akordeonu vilka līdz Dobeles autobusa pieturai, tad gaidīja pie pieturas, lai vilktu atpakaļ mājās – es biju tik mazs, ka pats pavilkt nevarēju.”

Artūrs bērnībā arī sportoja, dejoja, pamatskolu beidza kā absolūts teicamnieks, mūzikas skola gan ar laiku apnika, toties 9. klasē viņš nodibināja savu pirmo rokgrupu „Grifi”, kurā spēlēja ģitāru un dziedāja angļu valodā. Skolotāju ieteiktajā Jelgavas mūzikas vidusskolā viņš tā arī neiestājās. Tas bija jūtams, kad, saņēmis koridiriģēšanas nodaļas prasības, Reiniks izlēma nestāties konservatorijā – izglītībā bija jūtami robi.

„Man likās, ka būšu muzikants, patika spēlēt un skaļi spēlēt. Vecāki mani aizveda uz Daugavpils pedagoģisko institūtu mūzikas pedagoģijas un kordiriģēšanas nodaļu, kur veiksmīgi aizgāja. Jau pirmajā kursā pievienojos Valda Alviķa vadītajai grupai „Siluets”. Tad 3. kursā es jau pats vadīju grupu.”

Pēc augstskolas Artūrs Reiniks kļuva par Dobeles kultūras nama ansambļa vadītāju, līdztekus strādāja par skolotāju Tērvetē un Auros, vadīja bērnu vokāli instrumentālo ansambli „Auri”, kur solists bija arī dēls Lauris. Ar sievu Daci Reiniks iepazinās institūtā, pēc dažiem gadiem jau būs zelta kāzas, izveidots Reiniku ģimenes ansamblis, kas arī izpilda Artūra dziesmas. To nu jau būs ap trīs simtiem, un Reiniks nebaidās sevi saukt par komponistu, sacerēta arī instrumentālā mūzika, kordziesmas, vairākas himnas – pilsētām, skolām, festivālam „Saules zaķis”, TV raidījumam „Nošu spēles” u.c.

Kopš dibināšanas Reiniks ir zemessardzē:

„Mans ceļš sākās jau no Barikāžu laika, jau pirmajā naktī biju Rīgā ar puikām. Kad izveidojās zemessardze, man likās tik organiski, ka man tur jābūt. Viens no pirmajiem Tērvetē iestājos zemessardzē.”

 1995. gadā bataljons atzīmēja jubileju, palūdz savākt dziedošus vīrus, nodziedāt dažas dziesmas. Artūrs pazina Dob  eles koristus, uzstājās ar lieliem panākumiem bataljona sarīkojumā, sākumā repertuāru veidoja leģionāru, karavīru dziesmas. Pēc tam ansambli sāka aicināt, viss kļuva nopietni. Kopš tā laika Reinika vadītais Dobeles zemessargu ansamblis, kas par savu dzimšanas dienu uzskata 1995. gada 11. novembri, ir piedalījies neskaitāmos valsts svētku sarīkojumos, karavīru piemiņas pasākumos, protams, mainījis sastāvs un arvien lielāka vieta atvēlēta Artūra paša dziesmām. Tās viņš sacer ar saviem, Ullas Kavickas, DJ Dark, citu autoru vārdiem, ir dažas dziesmas ar Mārtiņa Freimaņa dzeju, izdoti 9 Artūra grupas „Tērvete” albumi. „Tērvetē” Artūrs dzied kopā ar Oskaru Andrušānu, piebalso arī divas meitenes, un arī šogad jau tapušas vairākas jaunas dziesmas. Netīšām atdzimusi arī apvienība „Tērvete-Rīga”, kuras ierakstītā dziesma „Nopērciet vēju” būs tituldziesmas Artūra Reinika jubilejas koncertā!

„Sēžoties pie dziesmas, vienmēr cenšos sakomponēt labi. Lepojos, ka nekad nevienam neesmu piedāvājis savas dziesmas! Tāpat kā neesmu zvanījis nevienam kultūras namam, bet tikai viņi man.”