Dziedātājs, ģitārists, dziesmu autors Rihards Saule sauc sevi par ļoti emocionālu cilvēku, un mūziku viņš vienmēr uztvēris, pirmkārt, ar sirdi. „Mūzikā manā uztverē ir kā dzīva matērija, kas elpo, runā,” atzīst mūziķis, kas šajās Lieldienās ielūdz uz koncertiem „Cita gaisma”.  Ceļš līdz tiem bijis garš, dažādu pieredžu bagāts, sākot ar Tukuma pūtēju orķestri, turpinot ar Imanta Kalniņa dziesmām un grupu „Rollmans Band” līdz solista pienākumiem ansamblī „Pērkons”. Kad Rihards toreiz izdzirda telefonā Jura Kulakova balsi, likās, ka zvana pats dievs. Saule uzstājas arī ar grupas „Queen” repertuāra dziesmām, muzicē kāzās, ballītēs, tomēr šī ir pirmā reiz, kad viņa pašsacerēto skaņdarbuieraksti skan Latvijas radio 2 ēterā!

„Daudz un dažādi notikumi pasaulē un arī manā dzīvē mudināja veidot šos koncertus. Cita gaisma ir tā, kuru redzam nevis ar acīm, bet jūtam ar sirdi. Te ir tas dievišķais moments, kas izpaužas mūzikā un manā repertuārā, kas sagatavots Lieldienu koncertiem – skanēs Endrjū Loida Vēbera darbs Pie Jesu, arī Jura Kulakova kantātes „Sarkanais vilciens” fragments, veltījums manam muzikālajam guru, Juri neoficiāli saucu viņu par savu tēti.”

Kopā ar Rihardu Sauli uzstāsies Justs Liepiņš, arsenālā būs 5 instrumenti, koncerti „Cita gaisma” notiks 30.03. Kuldīgas Sv. Annas baznīcā, 31.03. Rīgas Lutera baznīcā Torņkalnā, 1.04. Tukumā, 05.04. Krimuldā, un publika sagaidīs arī pirmatskaņojumus. Pirmā pašsacerētā dziesma dzima ļoti agrā bērnībā. Rihardam jauna tēma var rasties, ejot pa mežu vai pie jūras, mūziķis iedvesmojas no kolēģiem, teātra izrādēm, paņem ģitāru un raksta.

„Melodija ir tas, kas mani ļoti saista mūzikā, un man prieks, ka publika nāk un manī klausās. Tā ir lieliska iespēja dalīt šo laiku un telpu, un Lieldienu koncertu programmu esmu veidojis tā, lai nerastos mākslinieciskais nogurums. Pēc koncerta baznīcā jūtos kā neaprakstīta, balta lapa. Lieldienu laiks ir ļoti skaudrs savā ziņā, bet caur sāpēm un tumsu mēs ejam uz gaismu, kas atspoguļosies manā repertuārā, kas būs mierīgs, pārdomas raisošs un emocionāls notikums klausītājiem un mums, izpildītājiem.”

Būdams ļoti paškritisks, Saule saglabā mūziku mājas datorā, bet nesteidz to ierakstīt, publiskot, kā praktiķis paveicot vairāk savas daiļrades popularizēšanā. Tā balstīta Riharda plašajā interešu lokā, kurā bijusi arī vācu filoloģija, baltu valodas, un studiju laikā viņš aizrāvās ar folkloru, dainām, turpina jūsmot par ideālo, dievišķo, netveramo pasauli, kur cilvēks un daba ir viens veselums.

„Esmu ņēmis tautasdziesmu vārdus un licis klāt savu mūziku. Pirms gadiem desmit rakstīju mūziku tautas deju kolektīvam, aranžējumā dzirdams arī fagots – saceru arī instrumentālu mūziku dažādos stilos, ne tikai dziesmas.”

Savā muzikālajā attīstībā Rihards gājis cauri dažādiem posmiem: uztvēris sevi kā metālistu, kā akadēmiskās mūzikas komponistu, bijis arī bardu periods, taču bardu un folkmūziku saietos Saule nav piedalījies – nekad nav bijis brīvu vietu. Savulaik viņš daudz jūsmojis par Imantu Kalniņu, ar kura dziesmām 2012. gadā izveidoja savu pirmo nopietno muzikālo projektu “Accustico”. Pati pirmā muzikālā iedvesmotāja Rihardam bija mamma, sieviešu sporta riteņbraukšanas trenere, kas dēlam ar akustisko ģitāru priekšā spēlēja bītlu dziesmas.

„Māmiņas čehu ģitāra vēl tagad man ir mājās. Mums bija plašu atskaņotājs, klausījāmies „Līvu” plati „Iedomu pilsēta”, kuras vāks bija īsts mākslas darbs. Uzlikām arī kaut ko no klasiskās mūzikas, es paņēmu zīmuli vai otiņu un diriģēju. Tā mūzika manī uzsūcās.”

2.klasē Tukuma 2. vidusskolā Rihards devās pie mūzikas skolotāja un teica, ka grib spēlēt saksofonu, taču tika pie alta, kuru apguva un sāka spēlēt skolas orķestrī. Vēlāk puiša rokās nonāca trompete, bet tad 9. klasē uz skolu atnāca mācīties garmatains puisis Sandis, kas spēlēja ģitāru. Arī Rihards sāka audzēt garus matus, ko dara šobaltdien, bet, galvenais, sāka strinkšķināt mammas ģitāru. Apmeklējis dažas ģitārspēles stundas, Saule tomēr nolēma mācīties pats, apziņas – „būšu mūziķis” – tolaik vēl nebija. Viņš daudz sportojis, mācījies medicīnu, mēģināja iestāties LU, lai studētu jurisprudenci, kā arī loloja godkārīgu sapni – kļūt par Latvijas ministru prezidentu, lai padarītu pasauli labāku:

„Neapzināti kopš bērnības tiecos uz mūziku, bet pavisam lēnītēm, kautrīgi, jo biju ļoti kautrīgs, un lēnītēm, kā kautrīga meitene,  pie manis atnāca mūzika. Tā es ar viņu sadraudzējos, un visu laiku man galvā skan mūzika. Daži saka, ka tas ir lāsts, bet mūzika ir manī, kā gaiss, ko elpoju.”

Kādu laiku mūziķis strādājis, piemēram, Vācijā par aprūpētāju, kur redzēja ar Alcheimeru slimam cilvēkam acīs atgriežamies dzirkstelīti, klausoties Riharda ģitārspēlē. Dejotājus un ballētājus viņš priecējis Latvijā arī ar grupu „Rollmans Band”, un šis darbs sniedza iespēju iepazīt ļoti daudz dažādu cilvēku, arī apgūt pieredzi – katru reizi pēc uzstāšanās naktī atgriezties mājās. Šo laiku un darbu mūziķis nosauca par smagu fiziski un emocionāli, jo izklaides žanrs nav viņa aicinājums.  Zināmā mērā ballīšu sajūtas Saule turpina projektā QueenTessence, kurā ar domubiedriem Rihards izpilda grupas Queen repertuāra dziesmas, par ko varēs pārliecināties koncertos aprīlī  Valmierā, Līvānos un Rīgas cirkā 24. aprīlī.

Viņš joprojām nav zaudējis vēlmi pasauli padarīt labāku, tiesa, tagad mūziķis to dara ar mūziku un piedalījās arī koncertā Ukrainas atbalstam 24. februārī:

„Redzēju cilvēku acīs asaras, tas saviļņojums ir neaprakstāms, un katrs koncerts ir saviļņojošs. Redzu klausītāju acis, redzu, kā viņi elpo ar mani vienā ritmā. Tāpēc jau laikam esmu uz skatuves, šīs sajūtas man ir nepieciešamas.”