"Ceļš man nesagādā grūtības" – dziedošā aktrise Karīna Tatarinova

Vēl tikai 25. maijā Liepājas teātrī izbaudāma mūzikas un dzejas izrāde „Čaklais. Cits”, kas tapusi par godu izcilā latviešu dzejnieka 80. jubilejai. Tajā skan dziesmas ar Māra Čaklā dzeju, komponētas kinofilmām un teātra izrādēm, „Līvu” dziedātas un tautā mīlētas - populāras un mazāk zināmas, tostarp „Akāciju palags”, „Dzeguzes balss”, „Melnā aronija”, „Viņi dejoja vienu vasaru” un citas, kas tapušas sadarbībā ar Imantu Kalniņu, Ģedertu Ramanu, Ēriku Ķiģeli un citiem komponistiem. Dziesmas dzied un Čaklā dzeju runā dziedošā aktrise Karīna Tatarinova, kas drīz pēc tam – 28. maijā aicina uz dziesmu programmas „Latvieša dziesmu klade” pirmatskaņojumu Bernātu Sīpolos.

„Gribējās līdzi dziedamas dziesmas, kuras zināmas cilvēkiem. Es neesmu autors. Es izpildu un interpretēju dziesmas, man to patīk darīt, tāpēc arī radās šis nosaukums. Programma tapa uz pagājušā gada 4. maiju, ņemot vērā, ko dzied dziesmu svētku dalībnieki autobusos un tramvajos.”

Karīna Tatarinova rēķina, ka, sākot ar skolas gadiem, bijusi desmit gan Vispārējo, gan Skolu jaunatnes dziesmu svētku dalībniece, uz to laiku noteikti iesaistoties kādā korī Liepājā vai Rīgā. Tādējādi nosacīti viņa atgriežas pie savas kordiriģentes profesijas, ko ieguvusi Liepājas  mūzikas vidusskolā. Pirms tam absolvēja Liepājas bērnu mūzikas skolas kokles klasi, kurā Karīna iestājās pati, kad jau bija trešās klases skolniece. Muzikālās tradīcijas ģimenē bija – dziedāja un mandolīnu spēlēja vecmāmiņa, arī tēvs, čakls dažādu ierakstu klausītājs, brīvā laika ģitārists, un klavierspēli apguva vecākā māsa, kas joprojām ir klavierskolotāja.

„Es esmu mammas īstenotais sapnis, jo viņa piedalījās daiļlasīšanas konkursos, spēlēja amatieru tautas teātrī, ko uzzināju tikai pēc tam, kad nolēmu kļūt par aktrisi astoņpadsmit gadu vecumā. Līdz tam savu nākotni redzēju tikai saistībā ar akadēmisko mūziku.”

Sākumā Karīna ar prieku dejoja, tad pameta pulciņu un iestājās mūzikas skolā – bija nopietns režīms. Skolotāja Spinga mudināja apmeklēt akadēmiskās mūzikas koncertus. Sākumā tie līdzinājās zobu sāpēm, bet nu jau sen Tatarinova nevar iedomāties bez orķestra priekšnesuma savu dzīvi. Savukārt klausoties mūziku, kas skanēja no estrādes „Pūt, vējiņi”, varēja iejusties ballītes atmosfērā.

„Savulaik diezgan skeptiski un snobiski skatījos uz latviešu galda dziesmām, un man bija liels pārsteigums, kad Ainars Mielavs piedaāvāja piedalīties albuma „Latviešyu romances” ierakstā, kur dziedāju „Virši zili”, „Baltā roze” un citas dziesmas. Ainars ieteica izlasīt vārdus, un tad es sapratu, ka tas viss ķer dziļāk. Uz dziedāšanu pie galda paskatījos citādāk, jo ar vai bez alkohola tu dziedi par to, kas sāp. Pieļauju, ka tajā mirklī man iestājās dzīves briedums.”

Sajutusi, ka komandieris no viņas neiznāks un ka ir radošā procesa cilvēks, Karīna nolēma kļūt par aktrisi. 2000. gadā viņa absolvēja Latvijas Kulūras akadēmiju un sāka strādāt Nacionālajā teātrī. Spilgts pieteikums bija titulloma mūziklā „Pepija”, un drīz vien tika izveidots dziedošo aktieru ansamblis „Drama” kopā ar kursabiedriem Ditu Lūriņu, Mārci Maņjakovu un Mārtiņu Eglienu. Kvartetam uzmanību pievērsa Raimonds Pauls, tapa ierakstu albums, „Drama” sniedza koncertus, piedalījās Kuldīgas dzīru ietvaros rīkotajos lielkoncertos. Vienā no tiem, „Kuldīgas mistērijā” arī notika Tatarinovas pirmā sastapšanās ar Māri Čaklo.

„Es nevēlos būt soliste, es sadarbojos ar katru instrumentu atsevišķi manā grupā „Plenēra apvienība”, ar kuru strādāju jau daudzus gadus. Paši veidojam aranžējumus. Artūrs Noviks un Ivars Kalniņš ir nemainīgi kopš pirmsākumiem. Tagad mums basu spēlē Mareks Auziņš, ģitāru – Roberts Dinters. Arī viņš ir liepājnieks, sākām veidot kopīgas muzikālās programmas divatā.”

Savukārt Māris Čaklais bija saldenieks, tāpat kā līvs Ēriks Ķiģelis, kura dziesmas skan izrādē „Čaklais. Cits”. Pārsteigums noteikti būs dziesma „Viņi dejoja vienu vasaru” nevis ar ierasto Imanta Kalniņa, bet gan Ģederta Ramana mūziku, kas skanēja Gunāra Priedes lugas „Trīspadsmitā” iestudējumā Jaunatnes teātrī, pirms tapa filma „Elpojiet dziļi”:

„Pateicoties Jānim Siliņam, dabūju šīs notis, kas bija vienīgā Ramana dziesma no šīs izrādes. Tā skan mūsu izrādē otrajā cēliena sākumā ar magnetafona palīdzību, kas mums ir pilntiesīgs izrādes dalībnieks. Sākotnēji šis bija koncerts teātra pagalmā pandēmija laikā , kuru pēc tam direktors Herberts Laukšteins aicināja atskaņot uz lielās skatuves. Dzeja pienāca pēc tam klāt.”

Kopš paša sākuma Karīna nevēlējās atrasties Rīgā un ir ļoti priecīga par iespēju strādāt Liepājas teātrī, kur viņai pašlaik  ir dziedamas lomas izrādēs „Purva bridējs” un „Teātris”, kurās atklājas ne tikai viņas balss krāsas, bet arī aktrises meistarība. Tatarinova dzied arī koncertos „Laternu stundā” un „Akāciju palags”, kuri ir repertuārā arī šajā vasarā, būšot arī „Latviešu rokenrols” ar jaunajiem aktieriem. Un šovasar septīto gadu dziedošā aktrise piedalīsies pasākumā „Velomūzika”, kad vakaros pēc astoņdesmit kilometriem uz velosipēda, rokām trīcor, viņa spēlēs ukuleli vai mandolīnu un, protams, dziedās:

„Tur pretī ir cilvēki. Kad nodziedi koncertu pēc nobrauktajiem kilometriem, ir sajūta, ka varētu vēl vienu, jo enerģijas apmaiņa starp mums un klausītājiem ir tik milzīga, ka grūti aizmigt.”