Kamolā tinēja, Es mīlu tevi tā, Es aiziet nevaru, Rudens ziedi, Tu nāc tu ej, Dziesma par Dūdieviņu – kas gan vieno šīs skaistās dziesmas? Tā ir dzejniece Vizma Belševica, kas devusi vārdus minētajām Raimonda Paula un Imanta Kalniņa dziesmām, Ulda Stabulnieka un flamenko ģitārista Andra Kārkliņa, trimdas latvieša Pāvila Johansona un Sīpolu dziedātāja Nika Matvejeva skaņdarbiem. Šodien svinama dzejnieces Vizmas Belševicas 85. jubilejai, kurai par godu īsumā izstaigāsim mūsu ievērojamās literātes dzīvesceļu, un dzirdēsiet kādu, domājams, nepazīstamu melodiju ar viņas vārdiem.

Dzejniece, prozas darbu autore un tulkotāja Vizma Belševica ir viena no nozīmīgākajām personībām latviešu kultūrā 20. gadsimtā. Un ievērību viņa izpelnījusies ne tikai ar saviem brīnišķīgajiem dzejoļiem, kuros mijas sentiments un sāpīgs humors, bet arī lieliskajiem tulkojumiem un, protams, romānu triloģiju Bille, kas tulkota arī svešvalodās. Turklāt Belševica bija noteiktu uzskatu cilvēks, kas no padomju dzīvi apliecinošas komjaunietes, kas ticēja komunisma ideāliem, kļuva par tikpat dedzīgu protestētāju, kad pārliecinājās par skaļi sludināto ideālu neatbilstību dzīvei. Savu protestu dzejniece izteica, ignorējot tā laika dzejniekam obligāto padomju dzīves apdziedāšanu, toties iedziļinoties latviešu tautas vēsturiskajā pieredzē un cilvēka jūtu dzīvē, salīdzinot to ar dabas norisēm. Nepakļāvīgo dzejnieci 70. gadu sākumā piemeklēja drukas aizliegums, un kopumā Belševicu nevar saukt par izcili ražīgu – 30 gadu laikā izdoti tikai 7 viņas dzejoļu krājumi. Pēc pēdējās – 1987. gadā izdotās grāmatas Dzeltu laiks Belševica pārtrauca sacerēt dzejoļus. Tas gan notika saistībā ar viņas dēla, dzejnieka Klāva Elsberga traģisko bojāeju. 

Starp citu, dzejnieces Vizmas Belševicas daiļrades atdzimšanas periods pagājušā gadsimta 70. gadu beigās lielā mērā sākās, pateicoties komponista Raimonda Paula dziesmām ar viņas vārdiem. Raimonda Paula dziesma Es aiziet nevaru uzvarēja 1979. gada Mikrofona aptaujā, izraisot lielu interesi par dzejnieci Vizmu Belševicu, un jāsaka, neviens cits tik daudzpusīgi un plaši nav atainojis Belševicas dzejas tēlu klāstu kā Maestro.

Jau pieminēju vairākas dziesmas, no kurām slavenākā, protams, ir Kamolā tinēja, kas Imanta Skrastiņa priekšnesumā uzvarēja 1980. gada Mikrofona aptaujā, taču sacerētas arī dziesmas Čakārnītis, ko dziedāja Viktors Lapčenoks, Jumītis Aijas Kukules priekšnesumā, skaņdarbi korim, un Raimonds Pauls bija pie klavierēm aktrises Ausmas Kantānes jubilejas monoizrādē Visi koki Dieva doti ar Vizmas Belševicas dzeju, kas tika iestudēta Dailes teātrī 1994. gada maijā. Par šo dzejas izrādi, kā arī koncertu Svinga laiks un kompaktdisku Ziemassvētkos Raimonds Pauls toreiz saņēma Lielo mūzikas balvu ’94, un ar iestudējumu ļoti apmierināta bija arī Belševica pati.

Pēc triloģijas Bille pabeigšanas dzejniece tikpat kā vairs neko neuzrakstīja. Mūžībā Vizma Belševica aizgājusi  2005. gada 6. augustā, viņas darbi dzīvo ne tikai lasītāju sirdīs, grāmatplauktos un bibliotēkās, bet arī latviešu mūzikā, kuras vienu fragmentu tūdaļ dzirdēsiet. 1987. gadā mūsu izcilais džezmenis Gunārs Rozenbergs sacerējis šo pavasara trauksmes apdvesto dziesmu Tā katru nakti, un Vizmas Belševicas jubilejas vakarā to jūs šovakar dzirdēsiet Eināra Verro vadītās, 80. gados slavenās Rīgas vokālās džeza grupas priekšnesumā programmā ZG LR2.