Tikai dažas dienas mūs šķir no grupas Eolika dibinātāja un vadītāja Borisa Rezņika Mana mūža melodijas, kas izskanēs Rīgā un Cēsīs, un 3. maijā ievērojamais skaņradis, arī dziedātājs un aranžētājs sagaida apaļo 70. jubileju.

Ja kopš mazotnes Borisam nebija lielu šaubu par to, vai saistīt savu dzīvi ar mūziku, tad, izrādās, ka, 1965. gadā pabeidzis Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolu un iestājies Latvijas konservatorijas kordiriģēšanas fakultātē, Boriss labu laiku sapņoja kļūt par simfoniskā orķestra diriģentu. Mācīdamies augstskolas 5. kursā, viņš aizbraucis uz konsultācijām Pēterburgas konservatorijā, bet, ieraugot tur sapulcējušos talantus, jauneklim sametās bail. Un savu toreizējo izvēli Boriss nekad nav nožēlojis ar pamatojumu, ka grūti spēlēt svešu mūziku, ja pats vari pietiekoši daudz sacerēt.

Un tā nu viņš komponēja un komponē… Iespējams, kādu jaunu skaņdarbu dzirdēsim jubilejas koncertos, kur piedalīsies arī Eolikas pirmā sastāva mūziķi Zigismunds Lorencs, kurš 15 gadus dzīvo Kanādā, un Juris Griņevs, kurš, cik zināms, palicis Latvijā un savulaik strādājis par taksometra šoferi. Juris Kuzminovs no Eolikas pirmā sastāva kļuvis par miljonāru Amerikā, un arī Vladimirs Plotkins dzīvo Amerikā. Bet Boriss palicis tepat, 50 gadu garumā iepriecinot mūs, klausītājus, ar savām lieliskajām dziesmām, kuru skaits tālu pārsniedz simtu, pat neskaitot teātrim sacerētos skaņdarbus.

Bet atceroties Borisa kādreizējo interesi par simfoniskā orķestra diriģēšanu, lai skan viņa sacerētais Veltījums Čaikovskim, - jā, izcilajam krievu komponistam Pēterim Čaikovskim, izcilam simfoniķim, un iedvesmu šādai dziesmai ar savu dzejoli sagādājusi Rezņika pastāvīgā sadarbības partnere, dzejniece Dagnija Dreika 1990. gadā, kad mūzikas pasaule svinēja Čaikovska 150. jubileju. Un Borisam dzima šī skaistā melodija. Bet šovakar šī dziesma Eolikas un solista Andra Riekstiņa priekšnesumā skanēs kā sveiciens Borisam Rezņikam 70. jubilejā.