Pagājušā gadsimta 60. gados Vecrīgā, Vaļņu ielā atradās kāda maza „ieskrietuve”, kuras oficiālais nosaukums bija „Sputņiks”, kaut ārpusē šāda uzraksta nemaz nebija. Neko īpaši vairāk par kafiju un bulciņu tur nopirkt nevarēja, taču pastāvīgie apmeklētāji šo vietu dēvēja par „Kazu”, un ar laiku tā izvērtās par laikam leģendām apvītāko mākslinieku un citu bohēmistu satikšanās un domu apmaiņas vieta Padomju Latvijā. Tagad režisore Laima Žurgina pabeigusi filmu „Kaza kāpa debesīs” par „Kazu” un kazistiem, un pirmizrādei kinoteātrī „Splendid Palace” sekos vairākas izrādes Latvijā, lai atgādinātu, ka par spīti padomju sistēmas žņaugiem bija arī brīvdomātāji.

„Kaza bija mūsu tā laika māte, māja, maize un augstskola,” šāds viedoklis izskanējis par toreizējo hipiju un bīņiku sieta vietu. Tolaik šīs kafejnīcās apmeklētāju vidū varēja sastapt mūziķus un māksliniekus, arhitektus un dzejniekus, viņu vidū Imantu Kalniņu un Imantu Lancmani, Maiju Tabaku un Māru Ķimeli, Birutu Delli un Andri Grinbergu, Uldi Bērziņu un Jāni Rokpelni un daudzus citus. Viņus vienoja domāšana, dzīvesveids un stils, un, kad attiecas uz savādo nosaukumu „Kaza”, tā saknes nav meklējama latvju dainās, bet gan modernajā „Casino” kafijas automātā, kas šeit darbojās.

Jau 1993. gadā Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejā bija apskatāma leģendārajai pulcēšanās vietai veltīta izstāde. Tajā tika sakopotas fotogrāfijas, zīmējumi, atmiņas, grāmatas, koncertu afišas, skaņuplates, tiesa, tukšo pudeļu gan nebija, taču arī tādas palika „Kazā” pēc tikšanās reizēm. Taču galvenais nebija tās, bet gan informācijas apmaiņa, domu un ideju spēks, tās vārdos grūti aprakstāmās sajūtas, kādas raisīja šāda īpaša vieta padomju Rīgā, kur aiz durvīm, kaut kur ārpusē palika sistēmas uzspiestie dzīves apstākļi. Laima Žurgina savā filmā stāsta par šo brālību - „kazistiem”, ļaudīm, kuri kļuvuši par izcilām Latvijas kultūras un mākslas dzīves personībām, un, protams, skan „Kazas” apmeklētāja Imanta Kalniņa mūzika. Jauno filmu rādīs vēl dažos īpašos seansos Rīgā, kinoteātrī „Splendid Palace”, kā arī Cēsīs un Rēzeknē, Latgales vēstniecībā „Gors”.

Filmas radošo grupu un pašu filmu iespējams aicināt viesoties arī citur Latvijā, kontaktējoties ar studiju „Ego Media”, un šoreiz, atdzīvinot Imanta Kalniņa mazliet huligānisko tēlu no 60. un 70. gadu mijas, toreizējo brīvības alku sajūtu, lai skan viņa „Dziesmiņa par to gadījumu ar Džordano Bruno” paša Kalniņa vadītās rokgrupas „2xBBM” priekšnesumā ar Māra Čaklā dzeju.