Jau kopš 15 gadu vecuma Kaspars Dimiters sacer dziesmas – to saturs, gadiem ritot, ir mainījies, tomēr ikvienā Kaspara skaņdarbā ir vērts ieklausīties, un tas pats sakāms par viņa dzeju. 1. maijā svinamo 60. jubileju šis nenogurdināmais dziesminieks atzīmēja ar grāmatas Ielūgums uz dzīvi iznākšanu, kā arī disku, kurā satilpušas 100 romantiski filosofiskas dziesmas. Viņa ieskaņoto albumu skaits droši vien jau sasniedzis divus desmitus, bet dziesmu daudzums grūti izmērāms – tapusi arī mūzika teātra izrādēm, tādām kā Pelnrušķīte un Tims Tālers jeb pārdotie smiekli, un Kaspars sacerējis daudz kristīgās mūzikas, taču šovakar, protams, atcerēsimies kādu no viņa jaunības dziesmām.

Kaspars Dimiters dzimis 1957. gada, tolaik sarkankarogotajā 1. maijā aktieru ģimenē. Kur tu teci gailīti melodiju noturēt puika iemanījās trešajā klasē, bet pirmos ģitārakordus padsmit gados viņam ierādīja draugs Edvīns Zariņš. Paralēli sportam un ielas dzīvei šis jaunais huligāns, Knuta Skujenieka pamudināts, sacerēja dzejoļus, kļūdams par Jauno literātu apvienības biedru un, lai maskētu savas dzejas pieticību, sāka strinkšķināt vārdiem līdzi melodijas. Caur kādu draugu Kaspars iepazinās ar tolaik jauniņo komponistu un pianistu Zigmaru Liepiņu, kurš tādējādi atrada savām dziesmām vārdu autoru.

Pateicoties saviem populārajiem vecākiem, jauneklis iepazinās ar Maestro Raimondu Paulu, kurš viņam ieteica savas dziesmiņas aiznest uz Latvijas Radiofonu - varbūt kāds tās ieliek ierakstu plānos. Tā arī notika, latviešu tautā tapa par vienu hitu sacerētāju vairāk. Kaspara apburošās melodijas Mana neveiksminiece, Pazaudētais mākonis, Mana Āfrika, Mana Antarktīda, Mazais ponijs, duets ar Sandru Ozolīti Princesīte joprojām pieskaitāmas gaišākajām lappusēm latvju popmūzikas vēsturē.

Kopā ar Sandru Ozolīti Kaspars Dimiters uzstājās arī kopīgos koncertos, kuros pats dziedāja un spēlēja ģitāru, bet Sandra – vijoli. Šo varētu saukt par kantrī stila periodu dziesminieka daiļradē, un šāda mūzika bija kaut kas patīkami svaigs uz vecmodīgās estrādes fona.

Ne tik daudz Kaspara Dimitera komponista dotības, kā dzejnieka talantu, zīmīgo balss tembru un personības vizuālo pievilcību savā grupā Opus izmantoja komponists Zigmars Liepiņš. Dimiters iemūžināts arī slavenajā muzikālajā filmā Vajadzīga soliste, jo viņa balsī dzied kinolentes galvenais varonis. Tomēr dziesminieks pamazām saprata, ka ir drīzāk kamerstila izpildītājs, un grupu Opus pameta, lai veidotu jaunu sadarbību, šoreiz ar ģitāristu Aivaru Hermani. Kopā ar grupu Remix radīts Kaspara albums Mans kumoss pilsētas baložiem, kurā Dimitera mūzikā sākās jauna ēra, kas turpinās šobaltdien – cilvēciskās patiesības laiks, kad viņš uzdrošinās runāt par to, kas sakrājies uz sirds.

Plaši apcerēta ir Kaspara Dimitera pievēršanās ticībai, un kā kristīgais dziesminieks viņš savi apliecināja, sākot ar 1995. gada albumu Krusta skola. Tai sekojuši albumi Puisēns aizlido, Pēdējais pirāts, Pakārts parks, Rīgas laiks, Kamene ledus balonā un citi, bet savas jaunības gados sacerētās dziesmas Dimiters apkopoja izlasē Princesīte, to veltīdams savai sievai Līgai. Savukārt kā autobiogrāfisks veltījums pašam sev 1987. gadā tapa šī dziesma Dzejnieka nams, kur Kaspara ģitārai piebalso viņa draugs, ģitārists Aivars Hermanis. Ar šo ieskaņojumu tad arī sveicam dziesminieku Kasparu Dimiteru jubilejā.