Jau sen aiz kalniem tie laiki, kad populārajai mūzikai tika izvirzītas tikpat nopietnas mākslinieciskās un estētiskās prasības kā akadēmiskajam žanram. Taču laikā, kad tas bija aktuāli, mūsu roka un popmūzikas pētniecībai pievērsās arī meistarīgākie un prasīgākie muzikologi, viņu vidū 70. gados bija arī tagadējais mākslas zinātņu doktors, izcilais latviešu mūzikas analītiķis un pētnieks, daudzu grāmatu autors Arnolds Laimonis Klotiņš. 10. aprīlī viņš atskatās uz 85 mūža gadiem, un to vairums veltīti mūsu kultūras pūra vētīšanai.

Pērn jau stāstīju par Klotiņa kunga jaunāko pētījumu „Mūzika pēckara staļinismā: Latvijas mūzikas dzīve un jaunrade no 1944. līdz 1953. gadam”. Iepriekš, 2011. gadā muzikologs izpelnījās ļoti  augstu novērtējumu par fundamentālo pētījumu, kas bija veltīts Latvijas mūzikas procesiem okupācijas gados. Katrai no savām grāmatām viņš bija ziedojis vairākus savas dzīves gadus, un par vienu no galvenajām tēmām Klotiņš kopš studiju laikiem izraudzījās komponista Alfrēda Kalniņa daiļradi. Tai, proti, Kalniņa klaviermūzikai arī tika veltīta pati pirmā viņa grāmata, kas izdota jau 1970. gadā. Gadu vēlāk Arnolds Klotiņš sāka strādāt Latvijas Zinātņu akadēmijas Literatūras, folkloras un mākslas institūtā, kur joprojām ir vadošais pētnieks. Arī folklora bijusi muzikologa interešu lokā, sevišķi Jurjānu Andreja veikums, un pētnieka radošajā portfelī ir vismaz 100 darbu, gan biezas grāmatas, gan spoži raksti periodikā un krājumos – laikabiedru un klasiķu daiļrades, tostarp dziesmu svētku vēstures analīze.

Kā jau teicu, Arnolds Klotiņš 70. gadus ar lielu interesi ieklausījās arī vieglajā mūzikā – pētīja Raimonda Paula daiļradi, teātra mūziku, viņš lauzījis galvu par to, kāda mūzika izdota skaņuplatēs, raizējies par to, ka mūzika ap mums kļūst arvien vieglāka. Kā Latvijas televīzijas skaņu režisors no 1960. līdz 1971. gadam viņš iepazina arī skaņdarbu tapšanas virsotni, taču Arnolda Klotiņa ceļš līdz muzikoloģijas virsotnēm nebija viegls, jo viņš bija adventistu mācītāja dēls. Muzikologa paša ģimenē izaudzināti 3 bērni, kas, protams, arī saistīti ar mūziku, un ievērojamā pētnieka mūžs no 1992. līdz 1995. gadam bija saistīts arī ar Latvijas radio, kur Klotiņš ieņēma ģenerāldirektora amatu. Tā pamatā bija viņa ciešā saistība ar Tautas fronti, kur Klotiņš aktīvi darbojās kopš kustības dibināšanas, arī vēlāk viņš iesaistījies politikā, pildot deputāta pienākumus Rīgas domē.

Līdztekus nenogurstoša pētniecība, kas vērtējama tālu ārpus Latvijas mērogiem, un ar savām fundamentālajām zināšanām Arnolds Klotiņš vērtējams kā šī gadsimta ražīgākais muzikologs. Sveicot viņu 85. jubilejā, ieklausīsimies „Nabagu dejā (pēc Jurjānu Andreja)”, jo šī latviešu skaņraža daiļrade arīdzan bijusi Klotiņa uzmanības lokā. Šo asprātīgo Gunāra Šimkus un Herberta Dorbes dziesmu ieskaņoja duets Nora Bumbiere un Viktors Lapčenoks Raimonda Paula vadītā instrumentālā ansambļa pavadībā 1974. gada ierakstā.