Gribējās vismaz ar dažiem teikumiem un dziesmu pieminēt padomju laikos tik slaveno un daudz aprunāto aktieri, dzejnieku un dziesminieku Vladimiru Visocki viņa 80. jubilejā, kas svinama 25. janvārī. Labi atceros, kāds šoks valdīja, kad 1980. gada vasarā tika paziņots par viņa pēkšņo nāvi, un tovasar taču Maskavā notika Olimpiskās spēles, kuras nedrīkstēja aptumšot ar traģēdiju, par kādu Visocka nāve kļuva viņa talanta cienītājiem. Viņš paguva nofilmēties apmēram 30 kinolentēs, kurās arī nereti dziedāja,

Visocka dziesmu ieskaņojumi klīda no rokas rokā magnetafona lenšu izskatā, viņa piesmakusī balss bija nesajaucama ne ar vienu citu, un Visocka mūzikas klausīšanās līdzinājās tādam pašam klusajam protestam kā Čikāgas piecīšu ierakstu atskaņošana. Visockis bijis autors pārsimts dziesmām, ģitārspēli viņš apguva zēnībā, apmēram 10 gadu vecumā, kad apmetās Maskavā pie tēva un sāka apmeklēt dramatisko pulciņu, kara gadus pavadījis ar māti, kas pārcēlās uz Vāciju. Iestājies Celtniecības institūtā Visockis to jau 1. kursā pameta, lai ievērstos savam aicinājumam – aktiermākslai, iestājās Maskavas Dailes teātra studijā. Jā, raibs, piedzīvojumiem bagāts bijis Vladimira Visocka pasakai līdzīgais mūžs, iekrāsot arī ar laulību ar franču aktrisi Marinu Vladi un, protams, neskaitāmiem romāniem, bohēmu un pasakainu slavu.

1966. gadā uz ekrāniem nonāca filma Vertikāle, kurā Visockis tēloja un dziedāja savas dziesmas, un viena no melodijām tika tulkota latviski, kļūstot par vienīgo Visocka mūzikas paraugu latviešu valodā Latvijas radio fonotēkā. Tad nu, klausoties Zigfrīda Račiņa dziedāto dziesmu Ja nu pēkšņi tavs draugs, atcerēsimies satriecošo, dedzīgo, tik muzikālo un ātri dzīvojošo Vladimiru Visocki 80. jubilejā.