Pavasarīgs lietus jau nedēļu ik pa brīdim apskalo Latviju, un arī tāpēc izvēlējos atkal pievērsties komponista un pianista Helvija Stengrevica daiļradei.

Droši vien tad, kad mamma tumšmataino, cirtaino, lielacaino otrklasnieku Helviju sāka vadāt uz klavierstundām, viņas vienīgais nolūks bija neatstāt novārtā zēna muzikālo talantu. Diez vai Stengrēvica kundze, kas tolaik bija teorētisko priekšmetu pasniedzēja Pāvila Jurjāna bērnu mūzikas skolā, spēja iedomāties, ka no dēla izaugs popdziesmu sacerētājs, kura melodiju skanīgums savulaik pielīdzināts pat Raimonda Paula talantam. Helvija tēvs bija vijolnieks Aļņa Zaķa bigbendā, tāpēc labi pārzināja mūziķa dzīves grūtumus, iesakot dēlam meklēt nopietnāku profesiju, lai nu kā svaru kausi noslīdēja par labu pianismam, ko jaunietis apguva, protams, vispirms mammas skolā, tad mediņos un galu galā arī Konservatorijas klavieru nodaļā.

Helvija lielā komponēšana sākās astoņdesmito gadu vidū, kad Konservatorijā ar lekciju ciklu iesaistījās arī nenogurstošais Raimonds Pauls, jo abus vienoja mīlestība un džezu, improvizāciju. Pirmais Helvija hits bija Cielava Viktora Lapčenoka priekšnesumā. Pēc Konservatorijas apmēram trīs gadus Stengrevics strādāja Zigismunda Lorenca ansamblī Filharmonijā, tad vairāki gadi aizritēja Žorža Siksnas pavadošajā ansamblī. Kopsummā Helvija dziesmas dziedājuši visi ievērojamākie solisti, varbūt izņemot Ojāru Grinbergu un Margaritu Vilcāni, turklāt gluži tāpat kā Maestro Pauls, arī Stengrevics sadarbojies ar Radio bērnu vokālo ansambli Dzeguzīte, tur būdams ne tikai komponists, bet arī koncertmeistars.

Strādādams Latvijas radio Helvijs jo bieži izmantoja studiju savu jaundarbu ierakstiem, un 1987. gadā tika iemūžināta arī dziesma Lietutiņš ar Vizmas Belševicas dzeju. To jums tūdaļ dziedās Aija Kukule, protams, pirmoreiz programmā ZG LR2.