12. martā 60. jubileju nosvinējusi dziedātāja Maija Lūsēna, un šovakar vēlējos Maijai veltīt īpašu sižetu, kaut savulaik populārā dziedātāja teju nozudusi no mūsu mūzikas dzīves. Taču pērn Lūsēna par sevi atgādināja vairākos solokoncertos, klausītājiem priekšā celdama jau pašas sacerētas balādes, kas noteikti ir patīkams pārsteigums Maijas dziedātājas talanta cienītājiem.

Viņi varbūt ir piemirsuši, ka Maija pirmo popularitāti ieguva kā aktrise un ar savu meitas uzvārdu Renskumberga, filmēdamās 1979. gadā tapušajā Rīgas kinostudijas filmā Nakts bez putniem, kur viņas partneris bija Uldis Dumpis, un Maija atveidoja viņa liktenīgo sievieti, trolejbusa vadītāju Dzintru.

Tolaik Liepājā dzimusī, bet Kuldīgā līdz 13 gadu vecumam augusī Maija Renskumberga studēja Latvijas konservatorijas Teātra fakultātes muzikālās komēdijas aktieru nodaļā, tomēr viņas profesionālais ceļš veda nevis uz Operetes teātri, bet Filharmoniju. Maija kļuva par fona vokālisti tobrīd iemīļotajā ansamblī Tip Top, kur solisti bija estrādes zvaigznes Margarita Vilcāne un Ojārs Grinbergs. Studiju gados viņa koncertēja arī kopā ar Arni Miltiņu, 1982. gadā Maiju pamanīja Latvijas horeogrāfijas meistare Janīna Pankrate, un dziedātāja iestudēja kabarē stila programmu ar Raimonda Paula dziesmām.

Tad nejauša tikšanās uz ielas ar Jāni Lūsēnu pavērsa jaunās un talantīgās dziedošās aktrises likteni citā virzienā – viņi bija pazīstami jau sen, kopš  tiem laikiem, kad Liepājas 1. vidusskolā, kur tolaik mācījās Maija, darbojās skolēnu ansamblis. Grupā spēlēja vēlākais Credo taustiņinstrumentālists Aldis Langbaums, basists Valdis Alviķis, žurnālists Jānis Šipkēvics un Uldis Bergmanis, dziedāja Maija Renskumberga un viņas dvīņu māsa Larisa un vienubrīd darbojās arī Jānis Lūsēns, vēlāk ievērojams komponists. Šī toreiz bija pirmā Maijas un Jāņa muzikālā sadarbība, kas jaunā kvalitātē pārauga ansamblī Neptūns, tad grupā Zodiaks, abi kļuva arī par dzīvesbiedriem, ne tikai skatuves partneriem kā kādreiz Liepājā.

Vispirms Jānis Lūsēns ķērās pie kādreizējā estrādes orķestra Neptūns jauna sastāva veidošanas, iesaistot ansamblī Aivaru Brīzi un Maiju Lūsēnu, un ar laiku vienība mainīja nosaukumu, kļūdama par vienkārši Jāņa Lūsēna grupu. Tikmēr Liepājas teātrī 1985. gadā ar lieliem panākumiem tika iestudēta Jevgeņija Jevtušenko poēma Māte un neitronbumba, kas faktiski saucama par Jāņa Lūsēna rokoperu – tajā sevi dziedoņa amatā pieteica jaunais vijolnieks Zigfrīds Muktupāvels, kas kļuva par Maijas Lūsēnas dueta partneri Lūsēna grupā, un tā darbu turpināja Bauskas kolhozā Ļeņina ceļš jau ar nosaukumu Zodiaks.

1987. un 1989. gadā Zodiaks izcīnīja galveno balvu festivālā Liepājas dzintars, pateicoties Lūsēna izcilajai mūzikai un viņa profesionālajai komandai, un Maija Lūsēna festivālā 1989. gadā tika atzīta par labāko dziedātāju. Tā paša gada Mikrofona aptaujā Zodiaks ierindojās 2. vietā ar dziesmu Taisnība, bet nākamajā Mikrofona Vecā ratiņa aptaujā Maijas Lūsēnas un Jura Hirša duets Veltījums kļuva par 2. populārāko dziesmu.

Diemžēl, kā tas gadījās ar ne vienu vien latviešu grupu, pēc koncertceļojuma uz Ameriku, Zodiaks mājās atgriezās kā pajucis kolektīvs, toties Maijai brauciens dāvāja iepazīšanos ar ansambļa Akacis mūziķiem, viņa dziedājusi vairākus duetus gan ar Arnoldu Kārkli, gan Gati Gaujenieku, kurš sacerēja dziesmu Varbūt rīt, lai Lūsēna sasauktu kopā dziedošās draudzenes un izveidotu meiteņu ansambli, kas ieguva nosaukumu Dāmu pops un izveidoja iespaidīgu karjeru, tiesa, ar desmit gadus ilgu klusēšanas pauzi.

1988. gadā par īstu Maijas Lūsēnas triumfu kļuva Laimdotas loma rokoperā Lāčplēsis, viņa ar lielu prieku piedalījās dažādās labdarības akcijās, tostarp, Mēs – tēvu zemei, dziedāja Edgara Liepiņa koncertos. 90. gadu sākumā Lūsēnu pāris ķērās pie bērnu dziesmu programmām, Maija atjaunoja savu darbošanos teātrī, proti, neatkarīgajā teātrī Kabata, kur gan lielākoties dziedāja. Bet, izjūkot laulībai ar komponistu Lūsēnu, Maija pazuda no skatuves, nepiedalījās pat grupas Zodiaks kopāsanākšanās, taču ar prieku iesaistījās kvarteta Dāmu pops darbībā 2000. gadā. Esam dzirdējuši arī par Lūsēnas vokālo studiju, šajā gadsimtā uzzinājām arī to, ka Maija pati komponē un, iespējams, drīzumā būs gatavs Lūsēnas sacerēto un ieskaņoto balāžu albums.

Bet dziedātājas apaļajai 60. jubilejai par godu izraudzījos kādu mazliet mistisku ierakstu, kurā Maija Lūsēna sadarbojusies ar Hardija Lediņa vadīto mūziķu apvienību Nebijušu Sajūtu restaurēšanas darbnīca. Lediņš saviem projektiem pieaicinājis arī Ievu Akurateri un, protams, līdzīgi daudziem nevarēja turēties pretim Maijas Lūsēnas balss valdzinājumam. Un tā – NSRD, Maija Lūsēna un dziesma Pļava no 20. gadsimta 80. gadu beigām.