Mūsu dzejniece, rakstniece, atdzejotāja, daudzu dziesmu tekstu autore Dagnija Dreika šodien, 2. maijā svin savu 65. jubileju, un literāte ir atzinusies, ka pašlaik cenšas dzīvot saskaņā ar sevi. Tieši tā esot veiksmes un panākumu atslēga.

Par savdabīgu un visai radošu personību Dagniju atzina viņas sadarbības partneri – komponisti, kuru vidū bijuši Boriss Rezņiks, Zigmars Liepiņš, un arī Gunta Veita slavenā Disnejlenda sacerēta ar Dagnijas Dreikas dzeju. Viņa pati gan uzskata, ka dažkārt viņas dzeja nav sakritusi ar tai klāt pielikto mūziku, tādējādi zaudējot savu patieso nozīmi. Lai nu kā, dziesmas Zemeņu lauks, Es neesmu Džeina Fonda, Bišu lācis, Pasaule, pasaulīt un citas palikušas mūsu estrādes mūzikas zelta fondā un ne jau ar veiksmīgām melodijām, bet arī trāpīgu un atmiņā paliekošu dzeju.

Tātad dzejniece un rakstniece Dagnija Dreika dzimusi 1951. gada 2. maijā Rīgā, viņas tēvs bija arhitekts un iedzimto dotību dēļ pirmā profesijas izvēle krita uz mākslu – pēc mācībām Rīgas 50. vidusskolā, kur padziļināti apguva angļu valodu, Dagnija iestājās Liepājas lietišķās mākslas vidusskolā. Tur viņa mācījās līdz 1969. gadam, tad atgriezās Rīgā.

Dzejot Dreika sāka agrā jaunībā – par tobrīd sešpadsmitgadīgās meitenes pirmo publikāciju Liepājas laikrakstā Komunists kļuva dzejolis Neona gaisma 1967. gada 31. oktobrī. Mācoties lietišķās mākslas skolā Dagnija strādāja par pastnieci, pēc vidusskolas beigšanas Rīgā viņa bija mašīnrakstītāja, tad iestājās Latvijas Universitātes Svešvalodu fakultātes Franču valodas un literatūras nodaļā, ko absolvēja 1980. gadā.

Dzejnieces pirmais dzejoļu krājums Brūnās zvaigznes tika izdots 1971. gadā, un tieši no turienes nāk slavenā Disnejlenda. Pirmajam sekoja otrais krājums Mēnessērdzība, 1981. gadā publicēta Dagnijas Dreikas pirmā prozas grāmata ar sāgām. Literāte daudz nodarbojusies ar atdzejošanu no franču, angļu, krievu, spāņu, poļu, bulgāru un horvātu valodas, 2004. gadā par Mobija Dika tulkojumu Dreika saņēma Latvijas Literatūras balvu. Teātros izrādītas arī vairākas Dagnijas Dreikas tulkotas lugas.

Mūzikā Dagnijas Dreikas dzeja dziesmu vārdu formā ienāca 70. gadu vidū, kad 1976. gadā Raimonds Pauls sacerēja dzirksteļojošo rokenrolu Undīne un drīz pēc tam nebēdnīgo Sikspārņa Fledermauša šūpuļdziesmu. Abi dzejoļi bija publicēti – viens krājumā, otrs preses izdevumā, un Pauls tolaik lepojies, ka padarījis Dagniju slavenu. Tūdaļ stafetes kociņu no Maestro pārķēra jaunais skaņradis Zigmars Liepiņš, kas arī pārlapoja Dreikas krājumus, taču pāris diskoskaņdarbiem vārdus dzejniece radīja jau gatavām melodijām. Kopdarbu vidū bija dziesmas Nāc, nāc, nāc, Vien mani neaizliedz, Žozefino, Dziesma par pazaudēto laiku un citas. Dagnijas Dreikas daiļradi daudz izmantoja arī Eolikas līderis, komponists Boriss Rezņiks, un šo sadarbību pati dzejniece vērtēja visaugstāk. Gandrīz desmit gadu garumā ar Borisu tapa kopīgas dziesmas -  Rokenrols, Eolika, Tālā uguns, Tava atnākšana, Zem saules vai mēness, slavenās Pasaule, pasaulīt, Es neesmu Džeina Fonda un citas. 80. gadu vidū tika iestudēts pat vesels Borisa Rezņika mūzikls Robinsons Krūzo ar Dagnijas Dreikas libretu. Dziesmas ar Dagnijas Dreikas dzeju radījuši arī Uldis Stabulnieks, Aleksandrs Kublinskis, Imants Paura, Edvīns Zālītis un citi, daudzas no tām jau ne vienreiz vien skanējušas programmā Zelta graudi, un dzejnieces šīsdienas 65. jubilejas sakarā tomēr atradu kādu aizmirstu skaņdarbu. Tā būs Zigmara Liepiņa 1979. gadā tapusī dziesma Kur steidzies ar Dagnijas Dreikas vārdiem, kuru ansambļa Modo priekšnesumā šovakar dzirdēsiet pirmoreiz programmā ZG LR2.