Viens no marta jubilāriem šogad ir komponists, pedagogs un diriģents Ēvalds Siliņš, 10. martā viņam apaļi 100! Kad mūziķis 2015. gadā aizgāja mūžībā, viens no nekrologiem tā arī sākās – miris dziesmas „Paliec sveiks, mans mazais draugs” autors. Jā, šī 2. pasaules kara laikā sacerētā latviešu leģionāru himna padarīja Siliņu slavenu un reizē sarežģīja mūziķa dzīvi, jo padomju ierēdņi viņam to nepiedeva. Pēc kara izsūtīja, vēlāk neļāva strādāt atbildīgos amatos. Tikai 60. gados Siliņam pavērās iespēja mācīties konservatorijā, vadīt korus, izdot grāmatas…

1919. gada 10. martā Ēvelē dzimušais Ēvalds Siliņš beidzis Priekuļu lauksaimniecības vidusskolu, Cēsu tautas konservatorijā apguvis klavierspēli un mācījies harmoniju pie Helmera Pavasara, pirms kara vadījis kori Lielplatonē. Hitlera armijā Siliņu iesauca jau 1941. gada decembrī, viņš dienējis 17. bataljonā, kur Lepenē, Baltkrievijā strādāja par štāba rakstvedi, jo mācēja mašīnrakstīšanu un pārvaldīja vācu valodu. Dziesma „Paliec sveiks, mans mazais draugs” sacerēta 1942. gada vasarā, tās teksta autors Ādolfs Urbāns strādājis tā paša bataljona saimniecības daļā. Radiofonā tā pirmoreiz izskanēja pārraidē „Latviešu karavīru pusstunda” 1942. gada 1. augustā Nikolaja Kreišmaņa aranžējumā , izmainot Siliņa oriģinālā vienu piedziedājuma noti. Kad „Paliec sveiks, mans mazais draugs” tika atskaņota 1943. gada 30. martā Operteātrī svinīgā Radiofona izvēles koncerts „Latviešu leģionam”, uz skatuvi kāpa arī pats dziesmas autors.

Kara beigās, 1944. gadā, Ēvaldu aizsūtīja uz lidotāju skolu pie Liepājas, bet no turienes – uz oficieru kursiem Rīgā, kas tika pārcelti uz Daugavpili. Sākās krievu armijas iebrukums, vāciešiem atkāpjoties, Siliņš paslepus devās mājup. Taču tur par karošanu vācu armijā viņš tika apcietināts un izsūtīts uz Saratovu. Šeit gūstekņi bija spiesti būvēt gāzes vadu, taču Siliņam palīdzēja mūzika. Ieslodzītie izveidoja ansambli, kas uzstājas koncertos. Saslimis ar malāriju, 1947. gadā Ēvalds tika nosūtīts uz mājām, kā saka, nomirt, taču atveseļojās. Viņš alka kļūt par skolotāju, iestājās Latvijas Valsts Pedagoģiskajā institūtā Vācu valodas fakultātē, tomēr mūzikas mīlestība guva virsroku. Aicināts vadīt kori Rūjienas vidusskolā, šai amatā Siliņš aizvadīja gandrīz 50 gadus – no 1948. līdz 1996.

1962. gadā tobrīd jau plaši atzītais un darbīgais diriģents un komponists ar izcilību beidza Latvijas valsts konservatorijas Kordiriģentu nodaļu, pēc tam divus gadus studēja Kompozīcijas fakultātē. Ēvalds Siliņš bija relatīvās nošu lasīšanas metodes aizsācējs Latvijā, autors apmēram 80 metodisku darbiem muzikālās audzināšanas jomā, kuru vidū ir viņa sarakstītas 12 mācību grāmatas.

Starp citu, tā nopietni Siliņš kompozīcijai pievērsies pēc 1957. gada, kad Maskavā bērnu dziesmu konkursā viņa sacerējums „Dārzeņi” ieguva visaugstāko novērtējumu. Arī vēlāk komponista darbība visvairāk saistīta ar skolu, un kopumā Siliņa skaņraža pūrā ir vairāk nekā 100 dziesmu un latviešu tautasdziesmu apdaru. Es savā bērnībā ar prieku klausījos un dziedāju Ēvalda Siliņa dziesmas, kuru vidū zināmākās ir „Mini, mini mīkliņu”, „Mikausis”, kas aranžēta arī pūtēju orķestrim, skanējusi Skolu jaunatnes dziesmu svētkos 1984. gadā, „Runcis Ūšuks”, „Kāda katram dziesma”, kuru brīnišķīgās melodijas noteikti būs palikušas arī manu klausītāju atmiņā. Vairākas Siliņa dziesmas savulaik ieskaņojis arī ansamblis „Dzeguzīte”, tad nu, godinot šī izcilā mūzikas darbinieka simtgadi, atcerēsimies bērnību ar pāris no viņa populārākajām melodijām.