Kad 1988. gada Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongresu atklāja aktieris Ēvalds Valters, viņš teica svinīgus vārdus: „Mana mīļā, drosmīgā arāju tauta!” Būtu labi, ja mēs šādu godu varētu nest tikpat lepni, kā savu likteni izdzīvoja Valters – vispirms latviešu strēlnieks, tad aktieris, arī režisors, tulkotājs, piedevām itin labs dziedātājs. 2. aprīlī leģendārais skatuves mākslinieks pieminams 125. jubilejā, diemžēl viņam neizdevās īstenot sapni par dzīvošanu trijos gadsimtos, jo 1894. gadā dzimušā Ēvalda Valtera mūžs noslēdzās 100 gadu vecumā, 1994. gada 26. septembrī…

Savulaik Ēvalds Valters tika atzīts par pasaulē vecāko spēlējošo aktieri – uz skatuves aizvadīti teju astoņdesmit gadi, un savus pirmos vingrinājumus aktiermeistarībā viņš sāka 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulkā. Valters cīnījies par tēvzemi Ziemassvētku kaujās, bijis Piņķu baznīcā, kad Jukums Vācietis teica savu runu, palīdzējis apglabāt savus kritušos biedrus, pēc kā nekas nebaidījās gulties zārkā, ja to prasītu lugas vai filmas scenārijs. Pēc 1. pasaules kara Ēvalds no 1920. līdz 1922. gadam mācījās Maskavas latviešu teātra studijā „Skatuve”, kur iepazinās ar Eduardu Smiļģi. Šāds aktieris izcilajam režisoram bija vajadzīgs, taču vispirms Valters atgriezās savā dzimtajā pusē Kurzemē.

Kuldīgā dzimis, aktiera gaitas viņš sāka Liepājas Jaunajā teātrī, te arī sākās pedagoga un režisora darbs, bet jau 1928. gadā Smiļģis aicināja uz Rīgu. Dailes teātrī aizritēja gandrīz 70 darba gadi… Ēvalds Valters darbojies arī Daugavpils teātrī, bijis Jelgavas teātra direktors, kopumā atveidotas vairāk nekā 200 lomu teātrī un ap 40 kino, kur pirmais darbs bija Vecais Kļava filmā „Zvejnieka dēls” jau 1939. gadā.

Valters labi prata franču valodu un darbojās kā tulkotājs – latviskotas apmēram 20 Moljēra lugas un citi sacerējumi. Un, protams, kā tad bez muzikālā talanta! Kārtīgam aktierim taču jāprot dziedāt, un to Ēvalds Valters darījis ne tikai savās muzikālajās lomās. Starp citu, Gunāra Priedes lugas „Normunda meitene” iestudējuma fotoattēlos viņš redzams ar akordeonu rokā, tad jau spēlēja arī, ne tikai dziedāja, kam skaists iemūžinājums tapa filmā „Mans draugs – nenopietns cilvēks” duetā ar Jāni Paukštello. Ēvalda Valtera dziedāšana iemūžināta gan Ulda Stabulnieka muzikālajā komēdijā „Svētki daudzskaitlī” Miera Mikas lomā, gan Zigmara Liepiņa dziesmā „Vienīgā”, kur kā strēlnieks viņš skandēja rindiņas no dziesmas „Es katru sestdien’s vakaru”.

Visvairāk viņš izdziedājies 1980. gadā, kad studijā „Melodija” tika ieskaņots Ādolfa Alunāna joks ar dziedāšanu „Brenča Tanheizers”. Tur atainots, kā latvietis Brencis pirmoreiz ticis teātrī – Vācu teātra iestudētajā Vāgnera operā „Tanheizers” un, vāciski īsti nerunādams, visu iztulkojis pēc sava prāta, ko vēlāk atstāstīja krodziņā, pie reizes mēģinot dzirdēto nodziedāt. Toreiz ierakstā skanēja paša Alunāna kuplejas Edmunda Goldšteina aranžējumos, un 1981. gadā Ēvalda Valtera balss iemūžināta vēl vienā muzikālā skaņuplatē – Ādolfa Alunāna viencēliena „Mucenieks un mucenieci” uzvedumā, kur pārējās lomas izpildīja Gunārs Placēns, Harijs Liepiņš un Biminita Baltakmene, Ēvalds Valters bija negantais Dundurnieks. Šeit mūzikas autors bija Edmunds Goldšteins, un, pieminot aktiera un strēlnieka Ēvalda Valtera 125. jubileju, lai skan Ādolfa Alunāna kupleja no „Brenča Tanheizera”.