Katri Saulgrieži, arī Lieldienas, ar vairākām attiecīgas noskaņas brīvdienām, ir iespēja pievērsties ne tikai olu krāsošanai un šūpoļu darināšanai, bet arī pārdomām. Un šoreiz pārdomu tēma varētu būt dzejnieku likteņi, mainoties varām un iekārtām, mainoties arī modei un cilvēku priekšstatiem par skaistumu.

Dzejnieks Andris Vējāns, kura 90. gadskārta pieminama 20. aprīlī, savā mūžā pieredzējis gan labos Ulmaņlaikus, gan smagos kara gadus, gan dzīvi padomju Latvijā, kuru apdzejoja gana patētiski. Šādus Vējāna radītus dzejoļus Dziesma mieram, Mēs mīlam, Pasaulei mieru un Varoņu piemiņai mūzikā ieskandinājis, piemēram, mūsu Maestro Raimonds Pauls, kam arī nācās pildīt obligātās klaušas, sacerot iekārtai tīkamas dziesmas. Un arī Andrim Vējānam galvenā redaktora amats literārajā žurnālā Karogs uzlika pienākumu, apdzejot padomju dzīves idilliskās ainas un cēlos mērķus. Taču aiz šīs izkārtnes slēpās Latgales puses patriota sirds…

Andris Vējāns dzimis 1927. gada 20. aprīlī Ludzas apriņķa Nirzas pagasta Vārslavas sādžā, un tieši zilo ezeru zeme sniedza pirmo iedvesmu topošā literāta pirmajiem daiļrades centieniem. 1943. gadā laikrakstos Rēzeknes Ziņas un Daugavas vēstnesis ar autora īsto vārdu un uzvārdu – Donats Kalnačs – iespiesti pirmie Andra Vējāna raksti un tēlojumi. Tajos Vējāns jūsmoja par dzimto Latgali, dabu, ko aprakstīja arī savos turpmākajos darbos.

Viņa pirmā dzejoļu grāmata nāca klajā 1953. gadā. Pa to laiku bija pabeigti skolotāju sagatavošanas kursi, un 18 gadu vecumā Donāts Kalnačs sāka strādāt par matemātikas un vēstures skolotāju Nirzas nepilnajā vidusskolā. Sekoja studijas Latvijas Valsts pedagoģiskajā institūtā, no kura 1950. gadā, īsi pirms valsts eksāmeniem jaunais skolotājs gandrīz tika izslēgts biogrāfijas dēļ. Arī tāpēc pirmajā Andra Vējāna dzeju krājumā Jaunība bija tik daudz politiskas jūsmas, lai kaut kā izlīdzinātu savu brīvās Latvijas un Latgales skaistuma apdzejošanu, arī tāpēc bija vajadzīgs pseidonīms, lai cenzūra aizmirstu Donātu Kalnaču. Šie, jaunībā tapušie dzejoļi, līdz ar citām labākajām vārsmām, izdoti krājumā Rozes Silajāņa vāzē, kas klajā nāca neilgi pirms dzejnieka Andra Vējāna nāves 2005. gada 8. decembrī.

Tūdaļ pēc augstskolas diploma saņemšanas Vējāns neatgriezās vis skolā, bet sāka strādāt literārajā žurnālā Karogs, vispirms vadīja dzejas nodaļu, bet no 1967. līdz 1989. gadam bija žurnāla galvenais redaktors. Viņš bija autoritāte, kas redakcijas kolektīvā radīja veselīgu, brīvdomīgu gaisotni. Vējāns iespēju robežās aizstāvēja autorus, kad pret drosmīgajiem darbiem vērsās cenzūra, no Karoga lappusēm pie lasītājiem nokļuva arī Alberta Bela, Visvalža Lāma, Jāņa Mauliņa romāni, Māra  Čaklā, Ojāra Vācieša, Māras Zālītes dzeja, Gunāra Priedes lugas, Imanta Ziedoņa publicistika. Karogā debitēja jaunie dzejnieki – Amanda Aizpuriete, Jānis Rokpelnis, Klāvs Elsbergs un citi.

Jauns pavērsiens Vējāna daiļradē notika pagājušā gadsimta 80. – 90. gadu mijā, kad viņš pievērsās padziļinātai Latgales likteņgaitu izpētei. Tapa dzejoļi latgaliešu valodā, esejas un pētnieciskas apceres, kopumā izdotas apmēram 30 Andra Vējāna grāmatas – dzejoļu krājumi, tēlojumi, viņš daudz rakstīja arī bērniem. Vējāna liriskā dzeja mūzikā gan pārvērsta samērā maz – to izmantojuši komponisti Arvīds Žilinskis, Valters Kaminskis, arī Ingus Feldmanis, Gints Ločmelis no grupas Ginc un Es, bet visslavenākais populārās mūzikas paraugs ar Andra Vējāna dzeju noteikti būs Zigismunda Lorenca dziesma Ceriņi, kas 1977. gada Mikrofona aptaujā sasniedza 2. vietu.

Šoreiz gan, pieminot dzejnieka Andra Vējāna 90. gadskārtu lai skan kāds pavisam nedzirdēts ieskaņojums, un tā būs Ungara Savicka komponētā, savdabīgā, pat eksperimentālā dziesma Pasaka ansambļa Eolika priekšnesumā 1978. gada ierakstā.