„Un šorīt, kad pēdējo sniegu aprīlis taisās norīt…”; „Tad, kad aprīļa saulēs stari/ bradā mežā pa pēdējo sniegu,/ Sākas zābaku brīvdienas garās…”; „Tik tuvu bij’  pienācis pavasars,/ ka šķita ar roku var aizsniegt /Tas bārkstis, ar kurām lazdas zars /Aprīļa saulrietus apšūs…” – šīs ir rindas no Ārijas Elksnes dzejoļiem, kuros ieskanas aprīļa vārds. Tie nav vienīgie, jo pavisam drīz varēsiet klausīties kādu kordziesmu ar Elksnes dzeju, kas tautā iegājusies arī ar nosaukumu „Man aprīlī ir jābūt mājās”.

Patiesībā šo vārsmu pareizais virsraksts ir „Es nedrīkstu to nokavēt”, jo tieši tā dzejniece nosauca savu sacerējumu, kuru kā pirmie 1989. gadā radio studijā ieskaņoja vīru koris „Absolventi”. Kā izpētījuši kora vēsturnieki, tad pirmoreiz kora programmā Raimonda Paula dziesma ar šo Ārijas Elksnes dzejoli iekļauta jau 1982. gadā, un toreiz tās nosaukums pieteikts kā „Vienalga kur”, saskaņā ar dzejoļa pirmajiem vārdiem.

Ar šo virsrakstu skaņdarbs arī iesakņojās vīru koru repertuārā, taču šad tad tiek pieteikts arī kādā citā no trim variantiem. Ja Elksne parasti tiek pieteikta kā sievišķības, mīlestības un dabas skaistuma apdziedātāja, tad, šķiet, no gadalaikiem viņai vismīļākais būs bijis pavasaris, tāpat kā daudziem no mums. Lai atceramies kaut vai brīnišķīgo Ulda Marhilēviča dziesmu „Lūgums”, kas sākas ar vārdiem „aizved mani uz Morica salu, kad tur sila purenes zied”. Ar pavasarīgu jūsmu klausīsimies arī šo dziesmu „Absolventu” priekšnesumā.