Šajos Ziemassvētkos, 24. decembrī apaļo 60. jubileju nosvinējis dziedātājs Dainis Dobelnieks, viens no kvarteta Eolika zelta sastāva dalībniekiem. Un, pateicoties savai brīnišķīgajai balsij, Dobelnieks varēja nodziedāt gan pasakaini romantiskas dziesmas, gan tehniski sarežģītus skaņdarbus.

Kvarteta Eolika dalībnieku raksturi bija visai atšķirīgi, to varēja manīt ikvienā viņu dziesmā: Olga likās mazliet vieglprātīga, Ilona – nopietna un sirsnīga, Viktors sevi rādīja kā inteliģentu un gudru puisi, bet Dainis bija vairāk lauku zēns – vienkāršs un draudzīgs, ne velti, kad Eolika koncerti notika Alūksnes tuvumā, mūziķi allaž ciemojās pie Daiņa ģimenes.

Dobelnieki visi bija muzikāli, Daiņa tēvs spēlēja vietējā pūtēju orķestrī, mamma dziedāja Alūksnes sieviešu vokālajā ansamblī 30 gadu garumā, un arī Daiņa tēva brālis Dobelnieks bija pazīstams trompetists. Skaidrs, ka 1956. gada 24. decembrī dzimušajam Dainim bija jādodas uz mūzikas skolu, viņš mācījās klavieru klasē, taču pēc 8. klases beigšanas izvēlējās nevis mūziku, bet sportu, mācības turpinādams Murjāņu sporta internātskolā. Trenējās volejbolā pie slavenā Jāņa Labucka un sekmīgi spēlēja Latvijas junioru izlasē.

Murjāņu skolā bija ansamblis, kurā Dainis sāka dziedāt, pat piedalījās konkursā Ko tu proti, kā arī padziedāja Alūksnes karaspēka daļas ansamblītī. Kad pienāca laiks iet armijā, karakungi nolēma, ka šāds solists viņiem vajadzīgs, un Dainis obligāto karadienestu nokalpoja netālu no savējiem, Alūksnē. Un arī ģimenes iespaidā puisis nolēma doties uz Cēsu mūzikas vidusskolu, iestājās kordiriģēšanas klasē, ko absolvēja 1980. gadā.

Guvis pieredzi Cēsu restorāna ansamblī un ballītēs, Dainis tobrīd jau jutās diezgan drošs par savu balsi, taču, dodoties uz Rīgu, pieteikties izsludinātajā dziedātāju konkursā Latvijas filharmonijā, brašajam sportistam kājas nedaudz trīcēja. Dobelnieks nodziedāja, Rezņiks paslavēja, un jauneklis atgriezās Cēsīs. Taču pēc dažām nedēļām atskanēja cerētais zvans – Dainis bija pieņemts ansamblī, sākās mēģinājumu darbs ar otru jauno kordiriģentu Viktoru Zemgalu un Olgu Rajecku, kura savu paziņu lokā Daini ar skaistajiem, tumšajiem, cirtainajiem matiem jau bija sastapusi. 1981. gada sākumā Eolikā atgriezās Ilona Stepanova, un gatavs bija panākumiem vainagotais Eolikas sastāvs.

Dainim Dobelniekam bija neticami skaists falsets, un šāds balss tips vēl 80. gados bija ļoti modē. Rezņiks katram no Eolikas dziedātājiem veltīja īpašus solonumurus, kur lielu popularitāti guva Daiņa Dobelnieka izpildītās dziesmas Tu smējies sapnī, Pienenīte, Tāla uguns un citas. Turklāt Eolikas dziedātāji savus priekšnesumus allaž papildināja ar veikliem deju soļiem. Te Dainim ļoti noderēja Murjāņu sporta skolā apgūtais, viņam ļoti patika kustēties.

Kad 90. gadu sākumā Eolika beidza uzstāties, Dobelnieks sāka strādāt par galveno administratoru Zigmara Liepiņa izveidotajā estrādes koncertfirmā Showimpex, vēlāk kļūdams par uzņēmuma direktora vietnieku. Viņa pienākumos ietilpa latviešu un ārzemju mūziķu koncertu rīkošana, un, kā par brīnumu – 90. gadu nogalē sākās Eolikas renesanse. Tika izdots izlases albums, notika koncerti, tikmēr savā Zolitūdes dzīvoklī Dainis klusām strinkšķināja ģitāru, sacerēdams dziesmas savam topošajam soloalbumam Veltījums, kas izdots 1999. gadā.

Nu jau sen neviens pat nepiemin, ka Eolika savulaik tika pasludināta par izjukušu, kvarteta koncerti notiek regulāri, un par spīti veselības problēmām, tajos piedalās Dainis, pārsteidzot klausītājus ar savu platmaļu kolekciju, ne tikai balsi vien. Sveicot dziedātāju un dziesmu autoru Daini Dobelnieku skaistajā, 60. jubilejā, lai skan vēl nedzirdēts ieskaņojums – tā būs Ungara Savicka sacerētā dziesma Trīs dvēseles ar Viktora Avotiņa dzeju, ieskaņojums tapis 1985. gadā.