12. augustā savu apaļo 70. gadskārtu sagaidījis ievērojamais, ražīgais un veiksmīgais režisors, vienlaikus lieliskais aktieris Edmunds Freibergs. Sākumā gan izmeklējos kādu viņa dziedātu dziesmiņu biogrāfiskā pārstāsta ilustrēšanai, taču velti – savu muzikalitāti Freibergs atklājis jo daudzos muzikālu izrāžu iestudējumos, un savulaik viņš čakli sadarbojies ar Filharmonijas ansambli „Tip Top” kā dziesmu programmu režisors. Protams, allaž uzteicami bijuši Freiberga aktierdarbi, ne tikai režija, par saviem nopelniem Latvijas teātra mākslas labā viņš godināts ar Triju Zvaigžņu ordeni, saņēmis Andreja Pumpura prēmiju un Alfrēda Amtmaņa-Briedīša prēmiju.

Edmunds Freibergs savu profesiju, šķiet, izraudzījās jau bērnībā, iesaistīdamies Pionieru pils un radio bērnu dramatiskajā kolektīvā. Taču viņa izraudzīta bija nevis aktiermeistarības, bet gan režijas fakultāte, kuru pabeidzis jaunais censonis tika no Rīgas norīkots darbā uz Valmieras teātri. Un vienlaikus sākās arī tā Freiberga karjeras daļa, kas saistīta ar estrādes žanru – viņš kļuva par Valmieras kultūras nama estrādes ansambļa koncertprogrammas vadītāju jeb konferansjē.

Vēl studiju gados Freibergs bija apmeklējis Raimonda Paula pirmos autorkoncertus un ļoti jūsmoja par Margaritu Vilcāni. Reiz koncertu vadītāja praksē viņam beidzot bija iespēja iepazīsties ar mūsu estrādes karalieni, un viņa ieminējās, ka būtu ļoti vajadzīgs kāds režisors, cilvēks, kas dod padomu programmas veidošanā. Drīz vien arī sākās nenovēršamās pārmaiņas, kas Margaritu no Rīgas Estrādes Orķestra aizveda uz Filharmonijas ansambli, kura vadību 1975. gada novembrī oficiāli uzņēmās Uldis Stabulnieks. Ar viņu Edmunds bija sapazinies jau Valmieras teātrī, kur Freiberga režijā tapa Stabulnieka pirmais darbs profesionālajam teātrim – skaniskais noformējums kazahu autora Akima Tarazī lugai „Aug buciņš, lauž radziņus” 1973. gadā un drīz vien sekoja luga „Udmurtijas vijolīte”.

Pārcēlies uz Rīgu, režisors ar prieku piekrita piedalīties Stabulnieka jaundibinātā ansambļa programmas iestudēšanā, un viņa padomus grupa, kas ar laiku ieguva nosaukumu „Tip Top”, uzklausīja līdz pat 80. gadu vidum. Ar Freiberga atbalstu viena aiz otras tapa rakstura un repertuāra ziņā atšķirīgas programmas. Režisoram likās, ka Stabulnieks rīkojas nepareizi, likdams Vilcānei dziedāt jautras dziesmiņas, kaut gan viņas ampluā bija dramatiskas balādes. Freibergs novērtēja dziedātājas aktrises talantu, palīdzēja arī Vilcānes soloprogrammu tapšanā. Un sadarbība ar Stabulnieku turpinājās jau ārpus estrādes rāmjiem – Nacionālajā teātrī, kur ar Ulda mūziku Edmunds iestudēja vairākas izrādes – „Tas, kurš saņem pļaukas”, „Cietsirdīgās spēles”, „Velna māceklis” un citas.

Tieši Freiberga režijā tik lielus panākumus toreizējā Drāmas teātrī guva Imanta Kalniņa mūzikls „Princis un ubaga zēns”, 90. gadu beigās režisors sāka sadarbību ar komponistu Jāni Lūsēnu. Pirmais kopdarbs bija mūzikls „Dželsomino melu zemē”, kas uzvests 1998. gadā, kam sekoja jau Nacionālā teātra repertuāra izrādes – rokopera „Sfinksa”, mūzikli „Hotel Kristina”, „Livonijas Indriķa hronika”. Edmunds Freibergs labu laiku bija Nacionālā teātra galvenais režisors, bet pēdējā gadudesmitā, paspīdējis ar vairākiem meistarīgiem aktierdarbiem krievu autoru lugās, viņš režisējis Raimonda Paula mūziklus „Draudzes bazārs”, „Sudraba slidas”, Nacionālajā operā opereti „Sikspārnis” un jau vairākus gadus sadarbojas ar Daini Kalnu Siguldas opermūzikas svētkos, kur šogad tika iestudēta opera „Andrē Šenjē”.

Bet tagad atskats uz Edmunda Freiberga radošā mūža pirmo posmu, kad aktuāla bija ansambļa „Tip Top” programmu režija – ievērojamo skatuves mākslinieku apaļajā 70. jubilejā godināsim ar „Mērijas āriju” no Ulda Stabulnieka sacerētā cikla „Bils un Mērija” ar Dagnijas Dreikas vārdiem - Margaritas Vilcānes 1984. gada ieskaņojumā.