Siltai dienai seko lietains vakars un arī kāda lietaina dziesmiņa, kuras autors Raimonds Pauls. Turklāt, kā tas Maestro bijis raksturīgi vienu un to pašu skaņdarbu viņš uzticējis dažādiem izpildītājiem, tādējādi mūsu popmūzikas vēsturē šī Dziesmiņa lietainā naktī palikusi gan grupas Modo, gan Credo priekšnesumos.

Skaņdarbs tapa laikā, kad Pauls vēl bija sava ansambļa Modo vadītājs, notika ļoti aktīva koncertdarbība, uzstāšanās Krievijā, Ungārijā un Bulgārijā, ansambļa solisti Nora Bumbiere, Viktors Lapčenoks un Aija Kukule piedalījās starptautiskajā šlāgeru festivālā Drēzdenē.

Taču tieši šo koncertslodzi – apmēram 20 koncertu mēnesī – Maestro nosauca par galveno iemeslu aiziešana no ansambļa vadības. Par Modo nākamo vadoni kļuva Zigmars Liepiņš, tikko atgriezies no dienesta karavīru ansamblī Zvaigznīte. Šajā, 1978. gadā Pauls Modo programmu jau tikai veidojis tolaik modīgajā disko stilā, un šādā noskaņā tapa arī Dziesmiņa lietainā naktī ar Vizmas Belševicas dzeju. Pār Belševicas daiļradi tolaik vēl vēdīja aizlieguma aura, taču tas neatturēja Raimondu Paulu.

Šai periodā ar Belševicas dzeju tapa arī panākumiem vainagotās dziesmas Es aiziet nevaru un Kamolā tinēja – Dziesmiņa lietainā naktī bija tikai ievads, un grūti nosaukt šo kompozīciju par lielu grāvēju. Taču interesanti, ka tieši šīs it kā disko stila dziesmiņas notis Maestro iedeva Liepājas grupai Credo – lai tā izmēģina spēkus aranžēšanā. Credo repertuāra problēma bija ļoti aktuāla, jo tolaik ar pašsacerētām dziesmām ansambļiem bija par maz, lai paspīdētu obligātajās tarifikācijas skatēs. Bet Paula vārds un mūzika varēja nostrādāt. Taču ne Credo, ne Modo no Dziesmiņas lietainā naktī nespēja uzburt ausīs paliekošu šedevru, un, kas no tā iznāca 1978. gadā Modo priekšnesumā, to tūdaļ dzirdēsiet.