Manuprāt, allaž ir interesanti palūkoties pagātnē un tur atrast aizmirstus dārgumus, kurus tagad varam uzlūkot ar jaunu pieredzi un jaunu skatu. Tas sakāms arī par pirms 50 gadiem tapušo režisora Oļģerta Dunkera filmu „Ceļa zīmes”, kam mūziku sacerēja viens no latviešu estrādes celmlaužiem Ģederts Ramans.

Protams, retais no jums ir redzējis un atceras šo kinolenti, kas vēstīja par Latvijas jauniešu ikdienu un tika uzņemta pēc Andreja Dripes garā stāsta „Ceļa zīmes”. Sižets tika veidots kā Romāna Grabovska atveidotā galvenā varoņa atmiņas pēc atgriešanās no apcietinājuma, pārējās lomas atveidoja Lilita Ozoliņa, Edgars Girgensons, ļoti populārais Gunārs Cilinskis, kas 1968. gadā filmējies četrās no piecām Rīgas kinostudijā uzņemtajām filmām.

„Ceļa zīmes” kļuva arī par pirmo kinolenti, kurā nozīmīgu lomu atveidoja Valsts Operetes teātra zvaigzne, baritons Edgars Zveja, un viņa debija tika novērtēta visai atzinīgi. To nevar teikt par filmu kopumā, tomēr tā nonāca Vissavienības kinonomā, un pēc paša režisora Dunkera ziņām 10 gadu laikā to noskatījās septiņpadsmitarpus miljoni skatītāju. Kā jau vienmēr mūzikas loma arī šajā filmā bija daudzveidīga – gan ilustrējoša, gan dramaturģiju veicinoša. Tituldziesmu, kuru Ģederts Ramans sacerēja ar dzejnieka Jāņa Petera vārdiem, izpildīja tolaik jaunais opersolists, bass Kārlis Miesnieks, un šovakar šī melodija „Ceļa zīmes” uznirs no 50 gadus tālas senatnes.