„Klavieres ir mana narkotika, bez tām neesmu riktīga, tikai ar tām esmu cilvēks” – tā vienā no savām pēdējām intervijām atzinās komponiste un pianiste Elga Igenberga. Viņas 95. jubileja svinama 10. februārī, un mūziķes personība un mūzika bija skaņota uz optimistiskas nots. Elga Igenberga bija viena no latviešu estrādes mākslas pionierēm, savas gaitas šajā žanrā sākusi 20. gs. 50. gadu otrajā pusē, vienlaikus ar Ģedertu Ramanu, Edmundu Goldšteinu un Raimondu Paulu un viņa bija vienīgā daiļā dzimuma pārstāve estrādes entuziastu plejādē. No kopā sacerētajām apmēram 300 dziesmām tikai daļa pieskaitāma estrādes žanram, tapušas dziesmas vokālajiem ansambļiem, tautiskas melodijas, tostarp ar latviešu tautasdziesmu vārdiem, rakstītas arī patriotiskas ievirzes darbi, tuvi tolaik modē esošajām padomju masu dziesmām.  

No Igenbergas melodijas plūda burtiski straumēm – viņas komponistes talants izauga no improvizācijas prasmes, kas tika attīstīta spēlējot klavieru pavadījumus vingrotājiem, dejotājiem, tad ķeroties pie mūzikas kārtotājas darba Jelgavas teātrī jau pēc 2. pasaules kara. 1921. gada 10. februārī dzimusī Igenberga beidza Jelgavas 2. ģimnāziju, konservatorijā 1949. gadā absolvēja profesora Valērija Zosta klavierklasi, 60. gados mācījusies kompozīciju pie Lūcijas Garūtas, 1972. gadā viņa uzņemta Komponistu savienībā.

Par Igenbergas pirmo spožo panākumu kompozīcijas jomā kļuva balerīnai Veltai Vilciņai sacerētais deju numurs Valsis 1955. gadā, tomēr Elgas lielā stihija bija tieši dziesma, turklāt vienkārša, demokrātiska, vieglā žanra, tolaik par estrādes dziesmu saukta miniatūra. Igenbergas pirmie sacerējumi – dziesmas Rīgas bulvāri, Varbūt un Vecais tilts tūdaļ guva ievērību, sevišķi pēc tam, kad tie 1957. gadā tika iekļauti Rīgas estrādes orķestra repertuārā un ieskaņoti Radio. Klausītāji tūdaļ pieņēma Igenbergai raksturīgo, izteikti melodisko rakstības stilu, un liela nozīme, protams, bija viņas pirmo dziesmu lieliskajiem izpildītājiem: Valentīnai Butānei, Edgaram Zvejam, Arnoldam Liniņam. Viņš duetā ar māsām – Lolitu un Regīnu Vambutēm par mūžzaļu grāvēju padarīja Elgas dziesmu par veco ratiņu – Cauri pilsētai. Daudz komponēts dziedonim Jānim Zāberam, operteātra solistei Laimai Andersonei - Silārei.

Veselas divas reizes – 1963. un 1967. gadā Rīgas Operetes teātrī iestudēta Igenbergas estrādes operete Annele par studentu dzīvi, sacerēta mūzika bērnu rēvijai Šurum - burums, dziesmuspēles Ziņģu lustes ar Vecā Stendera pantiem, Septiņas vecmeitas, Čaukstenes. Sadarbībā ar aktrisi Veru Singajevsku tapušas populāras dziesmas bērniem. Daudzus gadus gandrīz visu Latvijas deju kolektīvu repertuārā bijusi E. Igenbergas deja Pie Daugavas, kas dejota arī Dziesmusvētkos. Igenberga sacerējusi dziesmu ciklus, vadījusi vairākus vokālos ansambļus kā Rīga, Triole u.c.

Mūziķe bijusi ilggadīga pavadījumu un improvizāciju atskaņotāja Rīgas Radio rīta rosmes raidījumos laikā no 1947. līdz pat 1988. gadam! Darbīgā māksliniece bijusi dažādu žūriju locekle, draudzējusies ar vairākiem Latvijas vīru vokālajiem ansambļiem, sevišķi Māras Srides vadīto direktoru ansambli Arājs – neilgi pirms aiziešanas mūžībā 2001. gadā kopā ar Rīgas latviešu biedrības nama kori tika sarīkoti vairāki komponistes 80. jubilejas koncerti, kuros pati Elga spēlēja klavieres. Jā, neticami, ka pagājis jau tik ilgs laiks kopš Igenbergas aiziešanas mūžībā, tas notika 2003. gada 28. novembrī, un pieminot šīs talantīgās melodiķes, dziesminieces un izcilās pianistes 95. gadskārtu lai skan viņas 1977. gadā tapušais veltījums Andreja Lihtenberga balsij, dziesma Mēs esam jūrnieki ar Arnolda Auziņa dzeju.