3. augustā mūziķis, dziedātājs un komponists Valdis Indrišonoks svinēs apaļo 50. jubileju, un šķiet, ka tas bija pavisam nesen, kad Valda dziedātās dziesmas kopā ar grupām Rīts, Varavīksne un Jaunais laiks lauza Latvijas meiteņu sirdis, tāpat kā Indrišonoka glītais vaigs. Nu jau divus gadudesmitus Valdis norobežojas no savas rokmūziķa pagātnes, viņš kļuvis par kristīgo dziesminieku, taču šad tad uzspēlē arī laicīgu repertuāru, piemēram, populāru dziesmu melodijas uz savas ģitāras dažādos pasākumos, nereti uzstādamies kopā ar ģitāristu Ingu Feldmani vai pianistu Gintu Žilinski.

Valda Indrišonoka dzīvesceļš sākās 1967. gada 3. augustā Rīgā, ģimene pārcēlās uz Olaini, un septiņu gadu vecumā zēnu mamma aizveda uz Jelgavas mūzikas skolu. Tur dažus gadus Valdis mācījās trompetes spēli, par ko lielā sajūsmā nebija. Vairāk patika dziedāt.

Skatuves gaitas Valdis sāka 12 gadu vecumā, kad iemācījās pāris akordu uz ģitāras un kopā ar labāko draugu un skolasbiedru mēģināja kopēt iemīļotās ārzemju grupas. Angliski puiši zināja labi ja dažus vārdu, tāpēc visa dziedāšana bija vien centieni atdarināt ierakstos dzirdēto. Līdzās ārzemju skaņdarbiem tika dziedātas arī populāro latviešu grupu Līvi un Credo dziesmas. Sākās pirmie mēģinājumi arī pašam uzrakstīt pa kādai dziesmai.

Valdim bija tikai 15, kad viņš iesaistījās Olaines 1. vidusskolas ansamblī Rīts – kopā ar Valdi tur spēlēja Andris Lūkins, kas vēlāk kļuva par grupas Odis basistu, un Gatis Zvirgzdiņš, par kura nākamo grupu kļuva Jāņa Lūsēna vadītais Zodiaks. Bungas sita Egons Lapiņš, un vienubrīd ansamblī muzicēja arī Guntars Mucenieks. Dziesmas sacerēja Valdis Indrišonoks, to noskaņa bija tuva Pērkona un Līvu mūzikai. Rīts uzstājās vispirms tuvējās skolās, tad izcīnīja 1. kategoriju un drīkstēja koncertēt pa visu republiku. Valdis Indrišonoks mācījies Jelgavas mūzikas vidusskolas kordiriģēšanas nodaļā, kas arī ir viņa vienīgā oficiālā muzikālā izglītība.

Rīta darbība beidzās 1986. gadā, Valdis tika uzaicināts uz ansambli Lāčplēsis, bet tad piedāvājumu izteica no līviem aizgājušais Modris Šterns. Pāris gadu Valdis Indrišonoks bija dziedātājs grupā Varavīksne, kas darbojās Dobeles rajona kolhoza Nākotne kultūras namā. To pametot, bija jāmeklē jauns ansamblis, šoreiz Valdis to dibināja kopā ar Helviju Stengrevicu, talkā ņemot to pašu Egonu Lapiņu no grupas Rīts un Daini Leitānu, ar kuru bija iepazinies ansamblī Varavīksne. Stengrevics spēlēja taustiņus un komponēja tāpat kā Indrišonoks pats, basu spēlēja Artis Dauksts, taču basisti mainījās, tāpat kā pārējais sastāvs. Ar grupu Jaunais laiks Valdis uzstājās pasākumos Mēs – Rīgai, piedalījās labdarības akcijās, tā laika dziesmas Indrišonokam padevās jauneklīgas, romantiskas un dedzīgas, tām vārdus nereti rakstīja dzejnieks Jānis Baltauss. Taču 90. gadu sākumā mūziķis, jau izveidojis ģimeni un noguris no bohēmas, atrada jaunu ceļu kristietībā, kurai dedzīgi nodevies kopš tā laika. 1999. gadā izdots pirmais Valda soloalbums Kāpēc man pieder tik daudz, kam sekojuši vairāki citi, Valdis turpina komponēt un spēlēt ģitāru, piedalās kolēģu ierakstos un koncertos, bet šovakar, sveicot mūziķi 50. jubilejā atskats pagātnē – Valda 1990. gadā sacerētā un ar grupu Jaunais laiks izpildītā dziesma Noslēpums ar Jāņa Baltausa dzeju.