Arvien tuvojas komponista, ansambļa Eolika dibinātāja un vadītāja Borisa Rezņika 70. jubileja, kurai par godu notiks divi grandiozi Rezņika autorkoncerti Rīgā, Kongresu namā 3. maijā un 5. maijā Cēsu koncertzālē. To devīze skan – Mana mūža melodijas, no kurām pirmās tapa kopā ar Eoliku, bet vēl joprojām Rezņiks nepārtraukti rada ko jaunu.

1992. gadā viņš, tolaik divatā ar Ivaru Vīgneru, izveidoja ierakstu studiju Studio 55, kurā vai ik dienu top mūzika reklāmām, filmām, teātra izrādēm, kā arī aranžējumi visdažādāko žanru mūzikai. Laiku pa laikam parādās kāda jauna pop- vai rokdziesma, dzimst sacerējumi bērnu ansambļiem, mūzika teātra izrādēm.

11 skolas gadus Boriss aizvadīja Emīla Dārziņa speciālajā mūzikas vidusskolā, pēc kuras beigšanas tūdaļ iestājās konservatorijā. Tā tika absolvēta 1970. gadā ar kordiriģenta diplomu, taču, ja jautāsim – cik korus diriģējis Boriss, iespējams, atbilde būs – nevienu. Par Rezņika galveno kori visa mūža garumā kļuva Eolika, ansamblis, kur ļoti liela nozīme bijusi daudzbalsīgai dziedāšanai. Tādējādi attaisnota arī akadēmiskā izglītība kordiriģenta specialitātē, kur izkopta dzirde ir zelta vērta. Arī pats Boriss visus šos 50 gadus dziedājis Eolikā, un, cerams, viņa balsi dzirdēsim maija sākumā, koncertos.

Savas milzīgās zināšanas un pieredzi popmūzikā savulaik Boriss sapņoja nodot nākamajām paaudzēm, dibinot roka skolu. Taču izrādījās, ka komponistu vairāk aizrauj darbs ar jaunām iecerēm, nevis pedagoģija. Mīlestība pret balsu saskaņu un kormūziku gan palikusi nemainīga, un saviem solokoncertiem Rezņiks uzaicinājis arī kori. Līdz ar to nedzirdētos aranžējumos varēsim izbaudīt ne vienu vien pazīstamu dziesmu. To vidū būs arī šī, pavisam piemirstā kompozīcija Šūpuļdziesma ar Rezņika ilggadējās sadarbības partneres, dzejnieces Dagnijas Dreikas vārdiem. To tūdaļ jums atskaņos Borisa lolojums, grupa Eolika savā 1986. gada sastāvā, kad Olgas Rajeckas vietā dziedāja Ruta Saleniece, un savās vietās joprojām palika Ilona Stepanova, Viktors Zemgals un Dainis Dobelnieks.