Aktrise Velta Līne – tik plašu tēlu un lomu amplitūdu izdevies piedzīvot tikai retai skatuves māksliniecei, no vieglprātīgām skaistulēm jaunībā līdz sirmām, dzīvesgudrām kundzēm brieduma gados. 28. augustā atskatījāmies uz Līnes 95. jubileju, taču arī programmā "Zelta graudi" neiztikt bez šīs izcilās aktrises pieminējuma, jo Dievs viņu bija apveltījis arī ar muzikālo talantu.

Šopavasar ar lieliem panākumiem uz Nacionālā teātra skatuves no jauna tika iestudēta Pētera Pētersona luga Man 30 gadu, kurā autors savulaik galveno – Rozes lomu bija adresējis tieši Veltai Līnei. Luga iezīmīga arī ar to, ka pirmoreiz izrādē piedalījās mūzikas autors un pianists Raimonds Pauls, likdams pamatus savai raženajai turpmākajai sadarbībai ar Nacionālo teātri. Un toreiz Līne lieliski nodziedāja Paula dziesmiņu par līko gurķi, kas drīz vien aizgāja tautā. Jāsaka, ka muzikālu lomu aktrisei tomēr nav bijis tik daudz, cik varētu būt, ja viss viņas darba mūžs nebūtu saistīts ar Nacionālo, toreizējo Drāmas teātri. Tā vadītāji un režisori uzskatīja, ka teātra galvenais uzdevums ir nopietnu, dramatisku izrāžu uzvedumi atšķirībā no Dailes teātra, kur mūziklu un dziesmuspēļu bija daudz vairāk. Veltai Līnei darba netrūka – 1923. gada 28. augustā Rīgā dzimusī skatuves māksliniece 1942.  gadā iestājās Tautas teātra aktieru studijā, ko kara dēļ oficiāli tā arī neizdevās pabeigt. Viņas studiju biedri bija Kārlis Pamše un Ēriks Brītiņš, jaunās aktrises skatuves debija notika 1943. gadā – tā bija luga „Zelta duncis”, kurā Velta tēloja japāņu meiteni Mijuki, bet viņas mīļotais Kotaru bija Alfrēds Videnieks. Turpmāk darbā Līne apliecināja, ka ir viena no izcilākajām latviešu aktrisēm, kas ar lielu talantu un izkoptu meistarību sevi apliecinājusi latviešu un ārzemju dramaturgu darbos, protams, atveidojusi vairākas nozīmīgas kinolomas no „Mājup ar uzvaru” tālajā 1947. gadā līdz Zelmai Oļģerta Dunkera filmā „Cīrulīši” 1980. gadā. Toreiz daudzi brīnījās, kā vēl tik jauneklīgajai, šarmantajai aktrisei uzticēta latvju sirmmāmiņas loma, taču Velta Līne šajā tēlā iejutās absolūti organiski, it kā pati būtu dzīvojusi laukos, kaut viņas dzīve lielākoties aizritējusi galvaspilsētā. Vienīgi kara gados ģimenei nācās bēgt uz Dundagu, no kuras atgriezās 1945. gadā, kad arī kļuva par Nacionālā teātra aktrisi. Sevišķi spoža Līne bija klasikas iestudējumos, kuru vidū galvenās lomas izrādēs „Spītnieces savaldīšana” un „Anna Kareņina”, bija Blaumaņa Kristīne, vēlāk Vešeriene tajā pašā lugā „Ugunī” un daudz spēlēta arī mūsdienu dramaturģija.

Neizpalika arī valstiska atzinība – aktrise ieguva nozīmīgo PSRS Tautas skatuves mākslinieces titulu, nemaz nerunājot par republikas mēroga goda nosaukumiem, bija arī PSRS Augstākās Padomes deputāte, izpelnījusies autoritāti ne tikai savu kolēģu aprindās. Velta Līne bija labi pazīstama visas toreizējās Padomju Savienības teātra un kinocienītājiem, īsta Latvijas skatuves mākslas vizītkarte – skaista, šarmanta, iznesīga un inteliģenta aktrise, visu mūžu aizvadījusi nerimtīgā darbā, saņēmusi Spēlmaņu nakts balvu par mūža ieguldījumu teātra mākslā, arī citas neatkarīgās Latvijas godalgas. Ja uz skatuves Līnes partneris bieži vien bija Jānis Kubilis, ar kuru daudz mīlēts un ciests, tad dzīvē mūža derību aktrise slēdza ar daudzu sieviešu elku Gunāru Cilinski.

Neapšaubāmi Velta Līne bija viena no daudzveidīgākajām Nacionālā teātra aktrisēm, un daudzi jo daudzi skatuves gadi viņas mūžā bija saistīti ar Blaumaņa „Skroderdienām Silmačos”. Pēckara gadu pirmajā uzvedumā Drāmas teātrī Velta Līne tēloja Zāru, 1969. gadā bija Antonija un staroja no mīlestības apreibuma. Pēc sešiem gadiem Dailē Antonija pārvērtās niķu un stiķu pilnajā Pindacīšā, bet šovakar mēs atcerēsimies Veltu Līni viņas starojošajā jaunībā, klausoties Zāras dziesmu no 1955. gada „Skroderdienu” iestudējuma, kur Joski tēloja Jānis Kubilis, un tūdaļ dzirdēsiet  2012. gadā mūžībā aizgājušās skatuves karalienes dziedājumu.