Bērnībā vismaz manā plauktā bija Ērika Ādamsona pasaku poēma Koklētājs Samtabikse ar tautisku vāka attēlu kā simbolu Latvijas kultūrvēsturei. Tolaik, protams, nezināju, ka Ādamsons bijis dzejnieces Mirdzas Ķempes vīrs un miris ļoti agri, pat nesasniedzot 40 gadu vecumu. Kad Raimonds Pauls sacerēja dziesmas Imanta Skrastiņa vīrišķīgajai balsij un tika izdota skaņuplate Sapņu pīpe, Ādamsons vārds uzvirmoja atkal, taču, atzīšos godīgi, joprojām ļoti maz pazīstu gan viņa prozu, gan liriku.

22. jūnijā Ēriks Ādamsons pieminams 110. jubilejā, un, kā apgalvo literatūras pētnieki, tad viņa daiļradei raksturīgas divas īpatnības – skaistuma kults jeb estētisms un vēlme aprakstīt cilvēka dabas „smalkās kaites”. Šāda estētika mazliet neparasta grāmatveža ģimenē dzimušam jauneklim – Ēriks pasaulē nācis 1907. gada 22. jūnijā, studējis tieslietas Latvijas Inuversitātē un darbojies mākslinieku apvienībā Zaļā vārda. Par viņa pirmo publikāciju 1924. kļuva komēdija Amora apburtā lapene, un lugu un prozas rakstīšana arī turpmāk gāja rokrokā ar dzejas sacerēšanu. Pirmais dzejoļu krājums Sudrabs ugunī dienasgaismu ieraudzīja 1932. gadā, bet Ādamsona dzeju grāmata Sapņu pīpe izdota jau pēc viņa nāves, 1951. gadā, turklāt Stokholmā, Kad Ādamsons saslima ar tuberkulozi, viņš ārstējās sanatorijā, taču dzejnieka dzīvība izdzisa 1946. gada 28. februārī.

Mūs, protams, interesē – vai bieži Ādamsona dzeja ieskanējusies latviešu estrādes mūzikā? Raimonda Paula Sapņu pīpe, protams, ir spilgtākais paraugs. Tāpat ar Ādamsona vārdiem Maestro sacerējis dziesmas Vēju pavalstnieks, Par labu dzīvošanu, Pirmā mīla un citas, kā arī Odu romanci, ko skanēja gan Imants Skrastiņš, gan grupa Credo. Vairākas romances – Par Skrundu un Zviedru vārtu romanci radījis Uldis Stabulnieks. Ādamsona vārsmas iedvesmojušas arī Jāni Lūsēnu un citus autorus, tostarp ansambļa Varavīksne vadītāju Rolandu Poli, kas 1982. gadā radījis šo Priecīgu ēdāju dziesmu. To tad arī klausāmies, pieminot Ērika Ādamsona 110. gadskārtu.