Domāju, ka ne tikai man uz laiku laikiem atmiņā paliks manu bērnības dienu raidluga „Tims Tālers jeb Pārdotie smiekli”, kurā titullomu atveidoja aktieris Edgars Girgensons. Stūrmani Džoniju tēloja Gunārs Cilinskis, kurš braši dziedāja Pētera Plakida sacerēto dziesmu – un kolēģi abi ar Edgaru viņi bija Nacionālajā teātrī, kur Girgensons gan nostrādāja tikai gadus desmit. Šovasar 6. jūlijā neviens skaļi nepieminēja tik apdāvinātā, muzikālā, dziedošā aktiera Edgara Girgensona 75. jubileju, uzņemot paša teātra izdoto žurnālu „Būs”.

Tur pieminētas Girgensona lomas izrādēs „Kjodžas skandāls”, „Aijā, žūžū, bērns kā lācis”, „Runga iz maisa” un „Pūt, vējiņi”, kurā Edgars tēloja Gatiņu. Kā pozitīvs, aktīvs, mērķtiecīgs un reizē paškritisks jaunais skatuves mākslinieks viņš teātrī ienāca 1965. gadā ar Tedžus lomu Arvīda Griguļa kara drāmā „Savu lodi nedzird”. Par izcilu sasniegumu jau pirmajā darba sezonā Girgensonam kļuva galvenā loma Kliforda Odetsa lugā „Zelta puisēns”, kas bija simboliska daudzējādā ziņā, un nosacīti tajā aktieris tēloja sevi. Viņa varonim Džo Bonapartem jāizšķiras, vai viņš būs mūziķis, vai bokseris: skatuve vai rings?

1943. gada 6. jūlijā dzimušais Edgars bija boksa trenera dēls, vārdu mantojis no tēva, arī Edgara Girgensona, un ar sportu nākamais aktieris aizrāvās kopš bērnības – spēlēja galda tenisu, slidoja. Vienlaikus jau mazotnē Edgars dziedāja, tad sēdās pie bungu komplekta deju vakaros vispirms dzimtajā Vārnu ielas republikā, vēlāk arī citur, piemēram, Tirdzniecības darbinieku kluba (tagad klubs „Vecrīga”) ansamblī. Stāsta, ka sitaminstrumentu spēli Girgensons savulaik mācījies pie paša slavenā Haralda Brando, kas spēlēja Rīgas estrādes orķestrī.

Edgars, būdams neparasti vispusīgi apdāvināts jauneklis, pašmācības ceļā bija iemācījās spēlēt arī ģitāru un nekavējās savas prasmes demonstrēt kā saviesīgos vakaros ar draugiem, tā vēlāk jau uz lielās skatuves. Draugu Girgensonam netrūka – kopš bērnības tie bija publicists Andris Jakubāns un dziedātājs Ojārs Grinbergs, lai ietu, kur iedams, viņš kļuva par sabiedrības dvēseli, labprāt runāja dzeju, taču ballītēm bija arī savas blaknes, kas sagandēja tik spoži iesākto skatuves mākslinieka karjeru. Grūti dažos teikumos pateikt būtiskāko par šo tik apdāvināto aktieri, kas savas skatuves gaitas sāka skolas dramatiskajā pulciņā, tad nonāca Pionieru pils skolēnu teātrī, kur režisori viņu arī mudināja stāties Konservatorijas teātra fakultātē. Jau 13 gadu vecumā Edgars tika pie pirmās lomas filmā „Kā gulbji balti padebeši iet”, sekoja atkal puikas loma kinolentē „Ilze” 1959. gadā.

Arī turpmāk Girgensons samērā daudz filmējies, viņš ne tikai bija Drāmas teātra štata aktieris, bet arī piedalījās ārpus tā sienām rīkotos dzejas vakaros, runāja Puškina, Bruno Saulīša, Raiņa, Aspazijas u.c. darbus, piemēram, Raiņa „Dagdas skiču burtnīcas” pārtapušas skaistā montāžā ar Pētera Plakida mūziku, kas rādīta televīzijā un 1972. gadā ieskaņota radio. Radio iestudējumos Edgara Girgensona balss iemūžināta daudz, ja ņem vērā, cik maz laika viņam bija atvēlēts uz šīs zemes. Par viņa lielo mīlestību kļuva aktrise Māra Krauze, abi kopā dziedājuši Imanta Kalniņa dziesmas komponista autorvakarā, taču jau bija sākusies veiksmīgi sāktās karjeras šūpošanās zaļā pūķa dēļ. 70 gadu vidū par disciplīnas pārkāpumiem atbrīvots no darba teātrī, aktieris drīz nogāja no ceļa, un neviens īsti nezina, kas notika 1977. gada 25. marta naktī, kad no rīta aktieri atrada mirušu burtiski uz ielas. Medicīniskais slēdziens bija – sirds nepietiekamība, un Edgars Girgensons patiesi bija cilvēks ar plašu sirdi gan dzīvē, gan mākslā.

Pieminot šo dzīvesprieka pilno Grīziņkalna jaunekli 75. jubilejā, lai skan Pētera Plakida dziesma „Pilsētas zēns” ar Aleksandra Čaka dzeju 1972. gada ierakstā no izrādes „Piecstāvu pilsēta”.