Kā saka, dāmām priekšroka, tāpēc stāstus par janvāra jubilāriem sākšu ar dziedātāju Ilonu Stepanovu, kas 4. janvārī nosvinēja 60. šūpuļsvētkus.

Izrādās, Grīziņkalnā dzimusī samtainā alta īpašniece tikpat labi varēja kļūt par dejotāju vai aktrisi, jo arī šīs nodarbes bija mazās Ilonas interešu lokā. Viņa apmeklēja TTT kluba deju pulciņu un sapņoja kļūt par nākamo veltu Vilciņu, bet VEF kultūras pilī gāja uz teātra studiju, ko vadīja aktrise Irēna Pabērza. Tolaik Ilonai bijusi nogriezta zēngalviņa, jo meitene lielākoties tēloja puiku lomas iestudējumos, un arī korī Stepanovai bija jādzied apakšējā balss, jo zēnu korī tikpat kā nebija. Kopā ar teātra studijas biedreni Ilona būtībā nejauši arī aizgāja uz noklausīšanos VEF kultūras pils vokālajā studijā, kur vērtētāju vidū bija Kārlis Rūtentāls, Alberts Kalniņš un Leonīds Zahodņiks, kas vēlāk kļuva par Ilonas vokālo pedagogu. Meitena pārbaudē nodziedāja dziesmu spāņu, valodā, un, lūgta nodziedāt kaut ko latviski, atskaņoja Lolitas Vambutes Rīta dziesmiņu.

Ilonai tad bija tikai 12 gadi, un ar savu zēngalviņu viņa izskatījās interesanti vokālā ansambļa dziedātāju rindās. Jau kā 6. klases skolniece Ilona piedalījās jauno solistu konkursā, drīz vien iesaistījās VEF kultūras pilī rīkotajās rēvijās, kur viņas partneri bija Jānis Krūzītis, Andrejs Lihtenbergs, Viktors Zemgals, Jānis Pakalnišķis un citi redzami dziedoņi. Paralēli koncertiem – konkursi ne tikai Latvijā, bet arī Lietuvā, komjaunatnes dziesmu konkursi, konkurss Viļņa torņi un notika jau pirmie ārzemju ceļojumi ne tikai uz PSRS pilsētām, bet arī Ungāriju un Vāciju.

Tad Ilonas spilgto balsi ievēroja Eolikas vadītājs Boriss Rezņiks, kas meiteni uzaicināja uz Filharmonijas ansambli. Ilona Eolikā tad dziedāja kopā ar otru Ilonu – Bāliņu un grupas puiši. Sadarbība gan 1979. gadā pēc uzvaras Vissavienības estrādes mākslinieku konkursā un brauciena uz Kubu pārtrūka, jo Ilona grupu pameta mīlestības dēļ. Padziedāja restorānos, bet 1980. gadā atgriezās pie Rezņika jau kā vokālā kvarteta dalībniece.

Un tā jau 30 gadus ar lielākiem un mazākiem pārtraukumiem Ilonas Stepanovas vārds nesaraujami saistīts ar šo Latvijas senāko grupu, kas joprojām darbojas. Starp citu, dziedātāja vienreiz sevi apliecinājusi kā dzejnieci, sacerot vārdus Viktora Zemgala dziesmai Rudens dārzs, taču pie komponēšanas gan nav ķērusies. Par laimi, Rezņiks savus dziedoņus apveltīja ar lieliskiem muzikāliem solonumuriem, Ilonas balsij veltītas dziesmas Mīlas blūzs, Uz vienu pusi, Zviedru vārti, Kā es gaidīju un citas, bet šovakar, sveicot dziedātāju jubilejā lai skan nedzirdēts ieraksts – tā būs Borisa Rezņika 1985. gada dziesma Aizšautais gulbis ar Dagnijas Dreikas vārdiem.