Anda Pētersona patīkamā balss radioviļņos ieskanējās pagājušā gadsimta 80. gadu beigās – tolaik konservatorijas vokālās nodaļas students kopā ar savu kursabiedru Andri Daņiļenko ar lieliem panākumiem apceļoja Latviju ar dziesmu programmu Še, kur līgo. Tajā skanēja gan leģionāru dziesmas, gan tradicionālas ziņģes un galda dziesmas, vēlāk lielu popularitāti sagādāja piedalīšanās Eduarda Rozenštrauha dziesmu koncertos.

Pētersons ir cēsinieks, tur vēlāk atgriezies strādāt, taču viņa bērnība aizritēja Zilākalna apkaimē. Pētersonu mājās vienmēr dziedāja, gan mammai, gan tēvam bija labas balsis, korī dziedāja arī Andis, kas vēlāk izveidoja vokāli instrumentālo ansambli un uzstājās ballītēs. Pētersons arī dejoja tautas dejas un spēlēja basketbolu, taču tieši ansambļa muzikālais vadītājs Oskars Gailītis ieteica iet mācīties uz Cēsu mūzikas vidusskolu, kaut gan nekādu īpašo zināšanu mūzikā jauneklim nebija. Taču tika novērtēta viņa skanīgā balss, Cēsu mūzikas vidusskolas vokālajai klasei sekoja konservatorija, bet vēlāk Pētersons pats kļuva par pedagogu, strādāja Cēsīs un Rīgā, vēlāk viņa darbošanās ieguva starptautisku vērienu.

Pašlaik 80. gadu beigās populārais dziedonis dzīvo Norvēģijā, ilgus gadus viņš dažnedažādos pasākumos dziedājis raibu repertuāru, taču pavisam nedaudzi viņa balss ieraksti glabājas Latvijas radio. Šī pazīstamā dziesma Nodzisa vakara blāzma ieskaņota kopā ar radio bigbendu 1989. gadā. Skaņdarbs pazīstams arī ar nosaukumu Rasmas dziesma, dzeja nāk no Jāņa Jaunsudrabiņa darba Vēja ziedi, taču kāds pamanījies oriģinālam piekabināt vēl dažus pantus. Nav zināms arī šīs dziesmas autors, kas varētu būt Jānis Stabulnieks, pirmskara Latvijā pazīstams vijolnieks, pedagogs un komponists, kura mantojumā minēta arī Rasmas dziesmas. Lai nu kā – pirmie to platē iedziedāja Trīs no Pārdaugavas, Kanādas latviešu ansamblis, bet vēlāk – Andis Pētersons. Kā tas viņam izdevās, vērtējiet arī jūs.