Diemžēl uz šīs zemes iemīļotajam estrādes māksliniekam bija atvēlēti tikai 40, no kuriem tikai ceturtā daļa aizritēja aktīvā muzicēšanā. Godinot Lihtenberga devumu viņa jubilejas dienā Lapmežciema kultūras namā, kur darbojās Lihtenberga ansamblis „Selga”, notiks piemiņas sarīkojums, bet nu dažos teikumos īsi atgādināšu par šo lielisko dziedātāju, kura sasniegumu pamatā bija nevis laimīgs gadījums vai Dieva dots talants, bet neatlaidīgs darbs un stūrgalvība, kas viņu īsā laikā padarīja par vienu no Latvijā slavenākajiem un veiksmīgākajiem dziedātājiem.

Bērnībā Andreju mūzikas skolā neuzņēma it kā muzikalitātes trūkuma dēļ, toties septiņdesmitajos gados Lihtenberga ansambļa Selga koncerti bija pārpildīti, meitenes dāvāja ziedus un tik neprātīgu jūsmu, cik nu padomju laikos bija atļauts. Tas ne tikai staltā, gandrīz divmetrīgā auguma un pievilcīgā izskata dēļ, bet Andreja neatkārtojamajai balsij. Lihtenbergs kļuva par Latvijas sieviešu mīluli un popularitātē ar viņu varēja mēroties vien Viktors Lapčenoks. Pats Andrejs esot gribējis līdzināties ja ne Frenkam Sinatram, tad vismaz Karelam Gotam, un vismaz muzikālajā jomā tas viņam izdevās.

Piedevām dziedonis bija izslavēts arī ar saviem krāšņajiem žabo un ģērbšanās prasmi – vieni viņu sauca par švītu, citi vienkārši apbrīnoja un sajūsminājās par Lihtenberga drosmi – iedomājieties tikai šādu savienojumu: zilas krimplēna kļošenes un dzeltena krimplēna žakete! Varbūt šī tieksme pēc greznībasnāca no senčiem, jo Andreja māte bija Lāčplēša Ordeņa kavaliera, Ulmaņlaiku kara ministra, latviešu leģiona ģenerālinspektora ģenerāļa Rūdolfa Bangerska brāļa meita, uzaugusi latviešu smalkākajās aprindās. Varbūt arī tāpēc Andreja vecāki samērā agri izšķīrās, un muzikālu noti viņa ģimenē ienesa patēvs, uzvārdā Bumbieris, kas spēlēja mandolīnu.

Lihtenbergam dziedāt paticis jau kopš bērnības, par mūziku viņš turpināja interesēties arī piensaimniecības tehnikumā, pēc kura beigšanas tika iesaukts armijā. Tur arī Andrejs sāka uzstāties, pats sevi pavadot uz ģitāras. Sekoja studijas Rīgas Politehniskā institūta aparātu būves un automātikas fakultātes vakara nodaļā. Pa dienu strādāja par autoatslēdznieku, vakaros mācījās un piedevām atrada laiku, lai dziedātu vīru korī. Bet sapnis par solista gaitām bija dzīvs, Lihtenbergs sāka dziedāt Rīgas rajona kultūras nama estrādes orķestrī Baložos. Pēc trim tur pavadītiem gadiem jauno dziedoni ievēroja Ivars Mazurs un uzaicināja Andreju uz savu orķestri Armatūra – tas vēlāk pārcēlās uz kultūras namu Draudzība. Lihtenberga repertuārā bija daudzas tolaik rietumos populāras dziesmas – no Engelberta Hamperdinka, Toma Džonsa repertuāra, arī Eirovīzijas dziesmu konkursa laureātes.

Jau 60. gadu beigās sākās Andreja Lihtenberga solista darbs Latvijas radio skaņu ierakstu studijā. Salīdzinoši īsā laikā, vien desmit gados radio ieskaņotas vairāk nekā simts latviešu, padomju un ārzemju autoru dziesmu. Ierakstos fiksētā Lihtenberga vokālā izaugsme ir patiesi apbrīnojama – no sākotnēji stīvā korista 60. gadu nogalē viņš ar savu samtaino baritonu izvērtās par teju vai Elvisa Preslija balss dziļuma un glāsmainuma līdzinieku.

Kā zināms, spožākos panākumus Lihtenbergs guva kā ansambļa Selga galvenais dziedātājs – kad izskanēja piedāvājums veidot nopietnu kolektīvu Lapmežciema zvejnieku kolhoza klubā, dziedonis jau bija ļoti populārs, pateicoties programmai VEF kultūras pilī, uzvarām dažādos dziedātāju konkursos. Andrejs savu repertuāru paplašināja, dziedādams arī duetus ar Lolitu Vambuti, Māru Krievkalni, Ilonu Stepanovu, bet ansamblī Selga par viņa partneri kļuva Anna Bula. Diemžēl dziedoņa dzīves laikā izdota tikai viena viņa mazā skaņuplate, kā arī ansambļa Selga mazā plate, citādi dziesmu vairums līdz šim guļ Latvijas radio fonotēku plauktos, vien pagājušā gadsimta 90. gados izdota kasete "Piemiņai", atgādinot par Lihtenberga brīnišķīgo, fascinējošo balsi. Interesi par dziedoni labu laiku palīdzēja uzturēt arī viņa noslēpumā tītā aiziešana mūžībā 1979. gada janvārī , un šo noslēpumu neviens nespēs atrisināt, jo nekādu dokumentālu pierādījumu īstajai un vienīgajai patiesība nav un nevar būt.

Bet ne jau atminēt šo mīklu, bet gan atcerēties pašu Andreju Lihtenbergu – viņa personību, raksturu, dziedātās dziesmas un dziedoņa svarīgo lomu mūsu estrādes mākslā varēs 22. maija vakarā, kad pulksten 18.00 notiks piemiņas koncerts Lapmežciemā: tajā piedalīsies dziedātājs Andris Daņiļenko, vietējie pašdarbības ansambļi, atmiņās dalīsies ansambļa Selga kādreizējais vadītājs Aldis Ermanbriks, dziedoņa kolēģi Ēriks Kamarūts, Harijs Užans – ieeja šai koncertā brīva, tāpat kā iespēja noklausīties tūdaļ pat kādu nedzirdētu dziesmu Lihtenberga sniegumā, un tas būs padomju autora Igora Granova skaņdarbs "Cilvēks sacerējis dziesmu" Ivara Mazura vadītā instrumentālā ansambļa pavadībā 1971. gada ierakstā.