Mūsu Tautas dzejnieka Ojāra Vācieša pantus skaņās tvēruši daudzi latviešu komponisti no Imanta Kalniņa un Ulda Stabulnieka līdz Jānim Lūsēnam un Artūram Maskaram, ieskaitot Raimondu Paulu, Mārtiņu Braunu, Eduardu Rozenštrauhu un citus. Šī diena, 13. novembris, ir Ojāra Vācieša 85. dzimšanas diena, kuru kopā ar saviem klausītājiem svin arī Latvijas radio 2, klausoties dziesmas ar Vācieša dzeju…

Novembrī viņš nāca pasaulē un novembrī no tās šķīrās. Tautas dzejnieku Ojāru Vācieti pieminam novembrī, veļu laikā, kad tautu vieno kopīgās svinamās dienas – 11. novembris, Lāčplēša diena, un Latvijas dzimšanas diena 18. novembrī, kas šogad ir simtā pēc skaita. Vācieša pasaules redzējumam un radošajai domai bija raksturīgs tas kaujinieciskums, bez kura nepastāvētu mūsu valsts, un savus uzskatus dzejnieks pauda dedzīgi, par spīti visam, pantos atainodams Latvijas un latviešu likteni – kalpot, bet reizē nepakļauties svešai varai.

Ojārs Vācietis dzimis 1933. gada 13. novembrī Trapenes pagasta Dumpjos kalpu Oto un Bertas ģimenē, audzis pieticīgos materiālos apstākļos kopā ar jaunāko brāli Imantu. Nāca Latvijai grūtie kara un okupācijas gadi. Tika arestēts ģimenes galva, 1942. gada rudenī Vācietis iestājās Trapenes pamatskolā, bija saturīgu domrakstu sacerētājs, labs deklamētājs ar skaļu, izteiksmīgu balsi un uzstājās gandrīz katrā skolas sarīkojumā. Kļuva par skolas komjaunatnes pirmorganizācijas sekretāru, aktīvi piedalījās literāri dramatiskajā pulciņā, tā žurnālā 1946. gadā publicēts Ojāra tēlojums „Mežā”. Bet pirmā lielākā Ojāra Vācieša publikācija ir dzejolis „Miera balss” Apes rajona laikrakstā „Sarkanā Ausma” 1950. gadā.

Trapenes pamatskolai sekoja Gaujienas vidusskola, studijas LVU (1952-1957) latviešu valodas un literatūras specialitātē, kas deva iespēju vēlāk strādāt laikrakstos un žurnālos „Literatūra un Māksla”, „Liesma”, „Bērnība”, „Draugs”.

Latviešu dzejā 50. gados Vācietis ir ienācis ar jaunības jūsmu, trauksmi un tiešumu, ātri kļūdams par vienu no populārākajiem dzejniekiem. Īpaši nozīmīga bija viņa 60. gadu dzeja, kad viņš daudzos dzejoļos un poēmās polemizē ar PSRS ideoloģijas oficiālajām nostādnēm, tā izpelnīdamies arī represijas - no 1960. līdz 1966. gadam šī dzejnieka krājumi netika izdoti. Jānis Peters un daži citi kultūras darbinieki Ojāru Vācieti dēvē par sava laika sirdsapziņu, kam bija jāiztur visai asi kritiķu zobena cirtieni.

Ojāra Vācieša dzīves laikā publicēti 18 dzejoļu krājumi, tostarp seši bērniem, kā arī divas īsprozas grāmatas. Viens no viņa nozīmīgākajiem darbiem ir Mihaila Bulgakova romāna „Meistars un Margarita” tulkojums, kas piedzīvojis vairākus izdevumus.

Septiņdesmito gadu otrajā pusē Ojārs Vācietis nevēlējās daudz atrasties sabiedrībā, iet uz Rakstnieku Savienības sapulcēm, tikšanos ar dzejas lasītājiem un pasākumiem.

Viņš ir apbalvots ar visām tā laika godalgām, bet palicis vienkāršs, kautrīgs, staigāja savā melnajā beretē un dzīvoja pieticīgajā Pārdaugavas novecojušas koka mājas Altonavas ielas dzīvoklī.

Dzejnieks miris 1983. gada 28. novembrī Rīgā un apbedīts Carnikavas kapos. Vācieša vārdā nosaukta literārā prēmija, viņa piemiņa un daiļrade atdzīvināta neskaitāmos sarīkojumos, iemūžināta skaņdarbos. Ar Vācieša libretu radīta Romualda Kalsona opera „Pazudušais dēls”, par muzikālu izrādi pārtapa arī Artura Maskata dziesmu cikls „Si minors”. Šis 1982. gada krājums iekļauts Latvijas Kultūras kanonā un ir pēdējā dzejnieka dzīves laikā izdotā grāmata.