15. novembrī nozīmīgo 75. dzimšanas dienu svin savulaik tik ļoti populārā dziedātāja, Rīgas estrādes orķestra Larisa Mondrusa, kas 70. un 80. gados ieskaņojusi ne vienu vien skaistu dziesmu, un jubilārei, kas ilgus gadus mīt Vācijā, sirsnīgus sveicienus sūta Latvijas radio 2.

60. gados Larisas Mondrusas spilgtais muzikālais talants un pievilcīgais izskats kļuva par Latvijas populārās mūzikas firmas zīmi, reklamējot mūsu mūziķu sasniegumus visā plašajā Padomju Savienībā. Pirmā skaļā slava pie viņas atnāca 1964. gada nogalē, kad populārajā Maskavas CT pārraidē „Jaungada uguntiņa” viņa izpildīja Edija Roznera dziesmu „Mēnessgaisma”.

Kazahstānā 1943. gada 15. novembrī dzimusī Larisa Mondrusa Rīgā ar mammu un patēvu ieradās pēc 2. pasaules kara. Gāja latviešu bērnudārzā, mācījās krievu - Rīgas 22. vidusskolā, piedalījās skolas mākslinieciskajā pašdarbībā, kur, sekojot ārzemju modei, dziedāja arī itāļu, franču, angļu valodā. Nostāsti par talantīgo 18 gadus veco dziedātāju izplatījās pa Rīgu un nonāca arī Filharmonijas vadības ausīs. Pēc noklausīšanās Mondrusa 1962. gadā kļuva par dziedātāju Egila Švarca vadītajā Rīgas estrādes orķestrī un acumirklī guva publikas atzinību. Larisa konkurēja ar Aino Bāliņu, izpelnījās ievērību ar savu patīkamo soprānu, dziedot dažādās valodās.

Pēc pirmajiem Vissavienības mēroga panākumiem, 1964. gadā, jau kļuvusi par E. Švarca dzīvesbiedri, dziedātāja ar vīru turpināja karjeru jau Maskavā. Par viņas zvaigžņu stundu kļuva 1966. gada Vecgada pārraide Maskavas CT, kur Mondrusa izpildīja Elgas Igenbergas dziesmu „Mūs gaida zvaigznes” slaveno padomju kosmonautu kompānijā. Tapa arī kopīga dziesma ar populāro solistu Muslimu Magomajevu, Mondrusa piedalījās virknē iecienītu muzikālu TV pārraižu, dziedāja krievu valodā Raimonda Paula „Zilos linus”. 

Pārdomātais menedžments padarīja Larisu par pirmā lieluma zvaigzni PSRS, viņa koncertēja ar dažādiem orķestriem, ansambļiem. Kad Padomju Savienība kļuva par šauru uzņēmīgajam pārim, Švarci izlēma emigrēt un 1973. gadā izceļoja, apmetoties uz pastāvīgu dzīvi Vācijā.

Ar skatuves vārdu Larisa dziedātāja 1975. gadā pirmoreiz parādījās vācu televīzijā slavenajā Ivana Rebrova šovā, sākās koncertdarbība, notika dziesmu ieraksti, dažas no tām par iekļuva vācu hitparādēs. Organizācija „Daugavas vanagi” pasūtīja Mondrusai skaņuplates ierakstu latviešu valodā, un albums „Svešā zemē stādu rozes” kļuva ļoti populārs arī Latvijā, kur izplatījās magnetofona lenšu veidā. Larisa Mondrusa sniegusi koncertus trimdas sabiedrībai, bet pēc dēla Lorena piedzimšanas 1982. gadā no skatuves aizgāja. 1984. gadā gan ieskaņota un izdota plate „Tik un tā” ar populārām latviešu melodijām, par tituldziesmu kļūstot Ulda Stabulnieka sacerējumam.

Gadsimta sākumā Larisas Mondrusas ieskaņojumi izdoti 2 diskos, 2001. gadā viņa apmeklēja Maskavu. 2004. gadā notika vairāki dziedātājas „atgriešanās” koncerti Latvijā, un viņas balss daudziem joprojām ir kādreizējo neatkarības alku un skaistās jaunības simbols. Larisai Mondrusai veltīta grāmata „No manis neaizej”, kuras autore ir Ineta Meimane.