Šoreiz „Nākotnes pieturā” nedosimies Visuma plašumos, neurbsimies zemes dzīlēs un neskaldīsim atomus. Kaut gan varbūt nedaudz pievērsīsimies matu skaldīšanai ap mūsu klausītāju vidū ļoti pazīstamu parādību, kas pagājušā gadsimta 20tajos gados kļuva par modes vārdu un pirmās nepieciešamības preci, kas saukta  par internacionālu krāmu un žanru, kuram nav ne mazākās aistētiskās vērtības, kas jāatzīst par kaitīgu un ar to jācīnās tāpat, kā ar sēnalu un neķītro literatūru.Turpinot no „Nākotnes pieturas” viesa pētījuma „aizņemties” dažus amizantus epitetus:

„Šis garīgi izģērbtais, mežonīgais un bezjēdzīgais šlāgeris, kas  kā trakuma epidēmija ir apņēmis visus, sākot no doktora līdz ielas meitenei”.

Un tomēr tāds, kas rada nedalītu omulību, skan bufetē, laukumā, dejas grīdas orķestrī, gramofonos, pianolās, radio aparātos un visapkārt. Turklāt to par savam repertuāram piemērotu savulaik atzinušas pat slavenākās operas leģendas, piemēram, Mariss Vētra.

„Nākotnes pieturas” viesis ceļā uz doktora disertāciju par šlāgera kā pagājušā gadsimta 20. - 30. gados mūzikas industrijas radīta jauna, patstāvīga populārās mūzikas žanra, par kura raksturojošu pazīmi kļuva spēja pēc iespējas izplatīties lielākās masās caur visplašākajiem skaņu nesošajiem medijiem - vēsturnieks Alberts Rokpelnis. Savos pētījumos, lai skaidrotu vārda „šlāgeris” dažādo lietojumu, Alberts pievērsies 20. gadsimta pirmās puses preses - dienas laikrakstam „Pēdējā Brīdī” un Rīgas Radiofona publicēto programmu analīzei, to papildinot ar ziņām no citiem preses izdevumiem un liecībām.

Iepriekš vēsturnieka interešu lokā bijusi Ernesta Brastiņa personības un misijas izpēte, arī populārās mūzikas dziesmu tekstu sociālpolitiskais konteksts Alfrēda Vintera un Brāļu Laivinieku dziesmās, izmantojot skaņuplašu fabrikā Bellaccord – Electro ierakstus.