Šogad visā Latvijā plaši tiek atzīmēta dziesminieka Eduarda Rozenštrauha 100. jubileja, kuras datums ir šī diena – 13. augusts. Nu jau vairāk nekā 70 gadus Rozenštrauha melodijas ir neatņemama sastāvdaļa gan pie svinību galda, gan uz lielajām koncertestrādēm, un ar viņa populārākajām melodijām 1992. gadā mūžībā aizgājušo komponistu godina arī Latvijas radio 2.

Eduards Rozenštrauhs, kura sacerētās dziesmas „Zilais lakatiņš”, „Vecās likteņdzirnas”, „Pa kuru laiku nosirmoja jūra” un citas zina lielākā daļa latviešu, ir mūsu valsts vienaudzis, un viņa sarežģītais dzīvesceļš ir simbols tiem pārbaudījumiem, kādus piedzīvojusi Latvija un tās iedzīvotāji.

Dziesminieks dzimis 1918. gada 13. augustā. Viņa vecākiem – no laukiem Rīgā ienākušajam tēvam Eduardam un mātei Malvīnei – bija vēl divi bērni, dvīņi Valija un Artūrs. Rozenštrauhi sapelnīja naudu mājai Valmieras ielā, diemžēl Eduarda tēvs, kas ģimenei maizi pelnīja, strādādams par pastnieku, mira jau piecdesmit gados ar kuņģa vēzi, bērniem vēl maziem esot, jo bija apprecējies vēlu - tikai četrdesmit gadu vecumā.

Skolā Eduardam mācības padevās labi, bija viegla galva un, pabeidzis Rīgas 38.pamatskolu, viņš iestājas Rīgas 2.ģimnāzijā. Jau bērnībā zēns spēlēja vairākus mūzikas instrumentus, visvairāk tomēr iemīļoja akordeonu. Pabeidzis ģimnāziju, Eduards Rozenštrauhs sapņoja par mūziķa darbu – viņš pāris gadus dziedājis Operas korī. Puisim bija patīkams tenors, viņš iestājās konservatorijā, tiesa, nav skaidri zināms – vai mūzikas augstskolā, vai Tautas konservatorijā, kas sniedza vidējo izglītību.

Mācības pārtrauca karš – 1940. gadā Eduardu iesauca dienestā, kara laikā jauneklis nonāca vācu gūstā. Nu Rozenštrauham bija jāizvēlas: karot vācu armijas pusē vai, izmantojot labās valodu zināšanas, kļūt par tulku vācu policijā. Viņš izvēlējās otro variantu, līdz ar to apzīmogojot visu savu turpmāko dzīvi. Kara laikā, 23 gadu vecumā pie jaunekļa atnāca divas no nozīmīgākajām viņa dzīves sastāvdaļām — mīlestība viņa nākamās sievas Elvīras personā un dziesma „Zilais lakatiņš”, kurai bija lemts kļūt par Rozenštrauha daiļrades vizītkarti, sagādājot autoram ne mazums rūpju šai sakarā, un  izstaigāt līkloču ceļus pa pasauli.

Pēc kara beigām, nokļuvis Rīgā, Eduards izvairījās no padomju varas iestādēm, līdz kāds nelabvēlis viņu nodeva, mūziķis tika notverts un izsūtīts uz Sibīriju, kur vairāki gadi aizvadīti filtrācijas nometnē. Taču arī šeit Eduardu no daudzām nepatikšanām glāba akordeons un dziesmas, 1947.gadā Rozenštrauhs atgriezās dzimtenē. Turpmākais dzīves ceļš aizritēja, mainot darba vietas un sacerot daudz tautā iemīļotu melodiju, apceļojot dzimteni ar dažādiem muzikantu kolektīviem. Dažkārt gan dziesminieks pierakstījis sev citu autoru sacerējumu radītāja laurus, kas, piemēram, attiecas uz dziesmu „Vaidava”, tāpat Rozenštrauham savulaik piedēvēta dziesma „Virši zili”, kas patiesībā ir sena krievu romance, strīdīgs ir vēl dažu dziesmu („Vecpiebalgas ūdensrozes” u.c.) autorības jautājums.

Rozenštrauha pašdarbnieciskās darbošanās punktu pielika Raimonda Paula atbalstītais koncerts Filharmonijā 1988. gadā, kad pirmajā daļā skanēja Maestro, bet otrajā – Rozenštrauha dziesmas Latvijas radio solistu sniegumā, klajā nāca arī viņa dziesmu skaņuplate. Sirmais dziesminieks tobrīd tika pilnībā reabilitēts, viņa dziesmas kopš šī laika ieņem sen pienākošos vietu latviešu populārāko šlāgeru virknē. Turpmākajos gados, pirms aiziešanas mūžībā 1992. gada 8. martā, Eduards Rozenštrauhs ar savu akordeonu un dziesmu pūru paguva apciemot arī ASV, Kanādu, Austrāliju. Viņa sacerējumiem joprojām ir nozīmīga loma latviskos godos, sadzīvē, koncertos, un jo sevišķi skaļi šogad atzīmēta dziesminieka simtgade.