Kad dienas kļūst īsākas un tumšākas, vakari garāki,  koki pamazām atvadās no savas krāšņās rudens rotas, pār laukiem briest un veļas miglas vāli,  arī vējš šķiet skaļāks un skaudrāks, tad  iestājas Veļu laiks. Veļi ir mirušo senču gari, kas pēc nāves turpina dzīvi viņsaulē, bet šajā laikā atnāk apciemot savas dzimtas ļaudis. Dažos novados veļus sauc par  velēniešiem, ēniem, iļģiem, ķauķiem, vecajiem, dēvē arī citos vārdos. Veļu laiks ir  no Miķeļiem līdz Mārtiņiem, taču dažādos novados šis periods bija atšķirīgs. Dažviet Latvijā veļu mielasti tika rīkoti ne tikai rudenī, bet arī Ziemassvētkos, Meteņos, Lieldienās un Jurģos. Jāteic, ka mirušo ēdināšana ir gandrīz visām tautām.   Latviešiem rudens Veļu laika svarīgākā diena  ir Simjūds, to mūsu senči atzīmēja  28. oktobrī. Dažviet to dēvē  arī par pēdējo Veļu mielošanas dienu, bet laiku līdz Simjūda dienai  sauc  par Dieva, Dievaines dienām vai zemliku. Mūsu senči uzskatīja, ka mirušo tuvinieku gari ir nomodā par dzīvo pasaules notikumiem, spēj dot padomu un   atbildes uz neskaidriem jautājumiem. Senie latvieši ticēja, ka aizgājēji un palicēji ir viena dzimta, kas vienreiz gadā notur kopīgu maltīti.

Veļu mielasta tradīcijas bija ļoti dažādas. Par tām stāsta gan ticējumi, gan baltvācu mācītāju vērojumi, gan pierakstītās atmiņas. Apraksti dažādos Latvijas novados atšķiras, taču ir arī kopējas iezīmes. Godinot aizgājējus, veļiem senatnē klāja bagātīgu galdu vai mieloja  rijā, pirtī, senajās ziedošanas vietās. . Ja garus uzņēma pirtī, tad to izkurināja un  atstāja  peramo slotu, siltu ūdeni un tīrus dvieļus. Mielastam parasti vārīja biezputru, bet galdā cēla arī citus ēdienus, darīja alu un cepa plāceņus. Cienastu parasti nesa vai nolika saimnieks, kamēr veļi nebija mielojušies saimes ļaudis ēdienam nepieskārās. Uz mielastu veļus aicināja dzimtas vecākais, aizdedzot skalu vai sveces un nosaukdams mirušo vārdus.

Kad veļi bija pamieloti, tos lūdza  aiziet. Dažkārt ar dziesmām, plaukšķināšanu vai ar krāsns kruķi izbakstot pagultes. Tad saime skatījās, vai ēdiens aiztikts. Ja bija aiztikts, saimes ļaudis priecīgi mielojās, jo ticēja, ka nodrošināta senču labvēlība.

Veļu laikā bija jāuzvedas klusi. Nedrīkstēja dziedāt, vērpt, tirgoties, nesita un nekala, neveda lopus projām. Ļaudis vakarēja skalu vai sveču gaismā, strādāja klusus darbus, kavējās atmiņās par  dzimtas aizgājējiem, minēja mīklas un stāstīja pasakas.

Noslēgumā Veļu laika pārdomās mūs ievedīs  Radio Koris un grupa "Iļģi" ar Uģa Prauliņa un Ilgas Reiznieces skaņdarbu "Aizver vārtus veļu māte".