Stāsts būs par izcilu personību,  žurnālistu, sporta komentētāju, raidījumu vadītāju, sirsnīgu kolēģi  un mīļu, gādīgu Opi, tā viņu dēvē abas mazmeitas. Vienā personā, tas ir Latvijas Radio leģendārās balss īpašnieks Gunārs Jākobsons. Stāstam atvēlētajās minūtēs ir neiespējami ietvert  visus Gunāra  dzīves ceļa nozīmīgākos pagriezienus un notikumus, var tikai ieskicēt galvenos pieturas punktus. 1954. gada 4. jūlijā, pirms 64. gadiem,  Latvijas Radio ēterā izsanēja Gunāra Jākobsona pirmā reportāža. Tas bija sižets no Engures zvejnieku kolhoza sporta spēlēm. Tā vien šķiet, ka neatlaidīga likteņa roka viņa dzīves ceļu  mērķtiecīgi ir virzījusi  uz žurnālistikas pusi.

Gunārs ir nācis no Zemgales novada Jaunsvirlaukas „Bodnieku” mājām. Bērnību pavadījis nelielā lauku saimniecībā, palīdzējis vecākiem zemes darbos, ganījis un slaucis govis, rūpējies par bišu dravu. Skolas gaitas Gunis, kā viņu mīļi dēvēja vecāki, uzsāka Jaunsvirlaukas septiņgadīgajā pamatskolā un jau septītajā klasē spēra pirmos žurnālista soļus- vietējā laikrakstā „Zemgales Komunists” publicēja viņa pirmo rakstu par sportu. Mācības turpināja Jelgavas 1. zēnu vidusskolā. 17-18 gadus vecā jaunekļa stāstus par visdažādākajām tēmām - sportu, kultūru, bitēm, bieži publicēja vietējie preses izdevumi. Vecāki uzskatīja, ka Gunāram jāiegūst nopietna profesija un mudināja stāties Lauksaimniecības akadēmijas mežiniekos, bet jaunekli interesēja jurisprudence. 1954. gadā Gunārs uzsāka darba gaitas Rīgas piena kombinātā, strādāja par krāvēju, ar  kannām brauca  pa Latviju, vāca pienu un veda uz Rīgu. Kad ieraudzīja sludinājumu par radio izsludināto konkursu, pieteicās un saņēma uzaicinājumu. Konkursam bija pieteikušies simts pretendentu, tas ritēja pa posmiem, pēdējā kārtā  palika  trīs. Sīvā konkurencē Gunārs ieņēma otro vietu un palika aiz strīpas. Neatlaidība ņēma virsroku,  konkursa sagatavošanās posmā gūtās zināšanas Gunārs  pilnveidoja  darbā Kultūras parka radiomezglā. Droši vien tieši viņš bija pirmais dīdžejs Latvijā, jo atskaņoja mūziku no platēm, paralēli informēja apmeklētājus par notikumiem parka Zaļajā teātrī, deju laukumā, estrādē, peldētavā un citur. Uzcītīgi klausījās krievu, poļu sporta komentētāju darbu un  trenēja dikciju, ātrumu, mācījās sporta spēļu noteikumos, pat aizgāja uz futbola tiesneša kursiem. Neatlaidīgā un mērķtiecīga darba augļi ilgi nebija jāgaida, samērā viegli Gunārs izturēja otro pārbaudi radio komisijas priekšā un jau 1954.gada 4.  jūlijā devās savā pirmajā reportāžā uz Enguri.

Tā  pirms 64. gadiem aizsākās Gunāra Jākobsona darba gaitas Latvijas Radio. 1959. gadā Gunārs absolvēja Latvijas Valsts Universitātes Juridisko fakultāti, bet pat dienu jurista profesijā nenostrādāja jo,  kā pats saka, bija saslimis ar radio. Kādā intervijā Gunārs smejoties sacījis:

„Kad man prasa, ko tu radiofonā esi darījis, atbildu – labāk paprasi, ko es neesmu darījis. Pat esmu spēlējis simfoniskajā orķestrī. Skatās uz mani tā jocīgi, saku – jā, es orķestrī spēlēju novusu.”

Darba gadi ir pagājuši gan ziņu, gan sporta, gan bērnu un jaunatnes, gan mākslas un literatūras redakcijās. Viņš ir gatavojis ziņas un vadījis vairāk nekā 6000 dažādas sporta pārraides., strādājis par sporta žurnālistu 13 Olimpiskajās spēlēs un 30 Pasaules čempionātos hokejā. Lasījis pasakas, veidojis literāras programmas, piedalījies radio iestudējumos, vadījis Dziesmu un deju svētku un citu lielu notikumu translācijas. 1970.–1980. gados veidojis  konkursu „Sporta laureāts” un  tautā iemīļoto raidījumu „Mikrofons”. Mikrofona dziesmu aptauja gada beigās svinēs piecdesmito gadskārtu.   

Gunāra Jākobsona darbs ir novērtēts ar dažādiem apbalvojumiem-  par mūža ieguldījumu  „Latvijas Gada balva sportā”, par ilgstošu profesionālu darbu  inženiera Jāņa Lintera balva, Cicerona Goda nosaukumu par mūža ieguldījumu radio žurnālistikā. 2011.gadā Gunārs Jākobsons kļuva par Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieku. 

Arī pašlaik darbs Latvijas Radio turpinās, gandrīz katru dienu LR2  ziņu pārraidēs Gunārs uzrunā klausītājus, veido Latvijas 100-gades Stāstu rakstus, viņam joprojām pieder ātrlasīšanas rekords - vairāk kā 300 vārdu minūtē, šķelmīgs smaids un dzirkstoša humora izjūta.  Bet stāsts nebūtu pilnīgs, ja neminētu Gunāra muzikālo pieredzi. Brīvākā brīdī viņš labprāt uzspēlē blūmīzeri, ziņu starplaikos svilpo un bungo līdzi populārām dziesmām, bet galvenais, ik pa laikam uzdzied kopā ar šarmantām dāmām – Margaritu Vilcāni un Sandru Glāzupu.