Šodien Simtgades stāstu rakstu sērijā par Ežezeru. Tas par Rāznas Nacionālā parka daļu kļuva 2007. gada 1. janvārī. Tas ir arī salām bagātākais Latvijas ezers, lai gan  par salu skaitu informācija atšķiras. Latvijas laikā rakstīja – 67, padomju laikos minēja 69, reizēm noapaļoja līdz 70, bet 20.  gadsimta beigās salu skaits bijis robežās no 33 - 40.

1997. gada ziemā Bioloģijas zinātņu maģistrs Juris Smaļinskis ar Dabas retumu krātuves pētniekiem ķērās klāt un pārskaitīja visas Ežezera salas. Pētnieki salas un salām līdzīgos veidojumus saskaitīja kopā, iegūstot 70 salas. Tās tika sadalītas četrās grupās: salas, ko no ezera krasta norobežo brīvs ūdens klājs, – 41, salas, kuras ar krastu savieno ūdenī augošs niedrājs, – 4, salām līdzīgi veidojumi, kas kādreiz, iespējams, bijušas salas, bet tagad pilnīgi ir saaugušas ar krastu, – 5, un ūdens ieskauti klaja sēkļi, kas apauguši ar niedrēm, – 20.

Interese par ezeru un vēlme saskaitīt salas nezūd arī mūsdienās. 2016. gadā raidījums „Bez tabu” ar spēles nosaukumu „Ekspotīcija” -  Artūra Špaka vadībā  devās uz Ežezeru un centās tās saskaitīt, bet tā arī tas neizdevās. Tika līdz aptuveni 30 salām, kas arī atbilst patiesībai, ka salu ir vairāk par 30. To apliecina arī Dabas izglītības centra vadītāja Regīna Indriķe.

Visvairāk salu ir ezera ziemeļaustrumu daļā, bet lielākā sala ir Lielā Lāču sala (45 ha).  Uz tās savulaik atradusies viensēta, kas celta bez naglām. Arī Jeršovkas (Eža) sala senāk bijusi apdzīvota, un divi tilti to savienojuši ar abiem krastiem. Interesanti ir salu nosaukumi: Lielā Aitu sala, Lielā Teļu sala, Mazā Teļu sala, Lielā Tilta sala, Kazu sala, Kupra sala, Jāņogu sala, Siena sala, Apaļā sala, Enkuru sala, Mīlas sala, Vilkaste. Mazāko salu virsma ir līdzena, lielākās ir ar vienu vai vairākiem pauguriem un stāvām nogāzēm. Uz dažām salām ir avotainas vietas. Lāču salā pārsvarā ir apšu meži. Vilkastē, Apaļajā, Jāņogu, Liepu un Lielajā Tilta salā – platlapju meži. Vienpadsmit ezera salas jau 1928. gadā bija ņemtas valsts aizsardzībā kā dabas pieminekļi.

Šeit mājvietu radušas arī vairākas putnu sugas. Jūras kraukļi jeb kormorāni, kas  ir tipiski kolonijās dzīvojoši putni. Kormorānu skaitam gan pasaulē kopumā, gan Latvijā ir tendence palielināties, kā rezultātā ietekmēto teritoriju skaits un to radītās sekas pieaug. Tiek nomākta, citos gadījumos arī iznīcināta - veģetācija, augsne tiek piesātināta ar mēslojumu un līdz ar to - papildus ķīmiskajiem savienojumiem. Ežezers un tā salas ir nozīmīgi zivju ērglim melnajai dzilnai, baltmugurdzenim un citiem putniem.

Uz lielās salas ir pļavas, kas kādu laiku netika apsaimniekotas. Nu tās tiek pļautas, lai neaizaugtu un saglabātu savu vērtību un dabiskumu. Rakstiskos avotos atrodama informācija, ka  Ežezera salās konstatēta  arī dzeltenā dzegužkurpīte.

Mūsu tēvu zeme ir gana plaša un bagāta ar dažādām vērtībām, tieši tāpēc dziesma „Mūsu zeme”, ko izpilda Studentu apvienotais jauktais koris 1981. gadā Mežaparka estrādē.

 

Ežazars

Voi pazeisti Latgolas pērli,

Kas skaistõk par põrejom speid.

Kur saules stors laistõs ik reitā

Un põri tai mēness sērps sleid?

Šei pērle ir Ežazars skaistais

Ar solom, kū lozdu mežs klõj,

Un, aicynūt vāsajā veļdzē,

Tev krostmolas seikviļņeits mõj.

Pats Ežazars īgrimis kolnūs,

Kai princis, ar burveibom mõts,

Un Latgolas skaistajom solom

Tõ mīreigais yudiņvērss klõts.

Bet Bukmuižas bazneicas tūrni

Kai boltguļbi azarā grymst,

Un vokorūs, atskaņūt zvonim,

Vyss dīniškais namīrs tur rymst.

Jo pateik tev skaistõkõs vītas,

Tod aizbrauc, kur Ežazars dus

Un daudzejõs gleznajõs solõs

Vēļ pagõtnes pyrmskaistums klus.

(A.Ancāns, 1943 Tāvu zemes kalendārs)