Šodien stāsts veltīts Baumaņu Kārlim un Latvijas himnas dzimšanai. Mūsu himna tiešām ir īpaša. Gan tāpēc, ka tā pēc būtības ir lūgšana, kas daudziem  remdējusi sāpes un ilgas pēc savas zemes, gan tāpēc, ka par tās rašanos ir interesanti stāsti. Baumaņu Kārlis studēja Cimzes skolotāju seminārā Valkā un skolotāja amats arī bija viņa sūtība. Pēc studijām viņš bija mājskolotājs un savu arodu nepameta arī vēlāk Pēterburgā. Cimzes skolotāju seminārā Baumaņu Kārlis bija mācījies mūziku un kompozīciju, un Krievijas impērijas galvaspilsētā viņš nostiprināja savu muzikālo izglītību. Pirmās tautasdziesmu apdares radās, kad viņam bija pāri trīsdesmit. Ap šo laiku skolotāja un jaunlatvieša īpašumā nonāca flīģelis, kas spēlē svarīgu lomu Latvijas vēsturē un, kas svarīgi, saglabājies līdz pat mūsu dienām. Instruments noteikti bija gaidīts un lolots, jo ne velti Baumaņu Kārlis uz tā iegravēja parakstu un gadu – 1868. Pie šī flīģeļa bieži pulcējušies Pēterburgas jaunlatvieši un pie tā sacerēta arī Latvijas valsts himna. Šķiet neticami, bet šo flīģeli ir iespējams apskatīt. Rakstniecības un mūzikas muzejs līdz 10. decembrim Latgales vēstniecībā GORS aicina izstādē uzzināt “Valsts pirmā flīģeļa stāstu”. Kā tas nonācis līdz muzejam stāsta Rakstniecības un mūzikas muzeja speciāliste Gundega Graudiņa.

„Baumaņu Kārlis atgriezās dzimtajā pilsētā 1882. gadā un flīģeli ņēma līdzi. Arī Limbažos viņš iesaistījās sabiedriskajā dzīvē, dibināja Limbažu Saviesīgo biedrību. Iespējams, flīģeļa skaņas varēja dzirdēt arī tās pasākumos, bet 1905. gadā pēc Baumaņu Kārļa nāves tika rīkota viņa īpašuma ūtrupe un tajā flīģeli nopirka skolotājs no Lēdurgas Jānis Zvirgzdiņš. Muzejs par šo instrumentu uzzināja 60. gadu beigās, kad skolotāja Jāņa Zvirgzdiņa meita Anna Zvirgzdiņa to piedāvā muzejam un  1972. gadā flīģelis arī nokļūst Rīgā, Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejā.”

Tāds tolaik bija muzeja nosaukums. 1972. gadā neko daudz par Baumaņu Kārli nerunāja un par viņa radīto „Dievs, svētī Latviju” pieminēšanu varēja sanākt ļoti lielas nepatikšanas. Kā muzejam izdevās flīģeli iegūt?

„Flīģeļa iegādes process bija diezgan sarežģīts. Bija jāraksta pamatojums Kultūras ministrijai, ko rakstīja mūsu muzeja darbinieks Romāns Pussars. Un tolaik arī šajā vēstulē viņš pieminēja, ka šis ir instruments, kuru spēlējuši daudzi jaunlatvieši Pēterburgā un tostarp arī Baumaņu Kārlis, bet nekādā gadījumā netika izcelta šī instrumenta saistība ar Dievs, svētī Latviju. Flīģelis bija eksponētas pastāvīgajā ekspozīcijā, tā dēvētajā jaunlatviešu zālē. Tur bija redzami gan Ausekļa, gan Andreja Pumpura, Krišjāņa Barona piemiņai veltīti stendi, un šīs klavieres bija iestumtas tādā tumšākā stūrī pie kolonnas. Nebija minēts, ka šīs bija Baumaņu Kārļa klavieres, to ekskursijas vadītājs esot dažām grupām teicis, dažām tas ir noklusēts, tas bija jāskatās pēc situācijas, vai to varēja atklāt vai nē. Tas bija tāds iekšējais muzeja noslēpums.”

Šis ir kārtējais pierādījums tam, ka daudz „aizliegto” vērtību muzeji spējuši saglabāt visus okupācijas gadus. Sagaidot Latvijas simtgadi, Latgales vēstniecībā GORS stāv flīģelis ar apbrīnojamu dzīvesstāstu. Pirms 150 gadiem Baumaņu Kārlis pie tā pulcējis Jaunlatviešus, bet, atgriežoties Latvijā, ņēma to līdzi. Klavieru pārvadāšana mūsdienās ir sarežģīta, kur nu vēl pirms vairāk nekā 100 gadiem.

1873. gadā Baumaņu Kārlis aktīvi piedalījās Pirmo latviešu dziedāšanas svētku organizēšanā, kā arī pie sava flīģeļa svētkiem radīja trīs skaņdarbus. „Dievs, svētī Latviju” cencūras dēļ neiekļāva repertuārā, bet tā izskanēja svētku atklāšanā Latviešu biedrības namā. 1. Dziesmu svētkos skanēja divas Baumaņu Kārļa dziesmas – „Tēvijas dziesma” un „Daugavas zvejnieku dziesma”.