Ir Ziemassvētku vakars. Ar to Kristīgajā pasaulē sākas Jēzus dzimšanas svinēšana. Evaņģēlijs gan neatklāj, kad tieši dzimis Jēzus Kristus, tāpēc īstā un pareizā datuma minējumu netrūkst. Kāds meklē pierādījumus, ka Jēzus dzimis martā, kāds  rudens sākumu redz kā Dieva dēla piedzimšanas laiku. Tomēr  man šķiet, ka izvēle šos gaišos svētkus svinēt vistumšākajā laikā ir ļoti laba. Iespējams, ka arī Kristīgā baznīca izvēlējās šos svētkus svinēt tieši tāpēc un arī tāpēc, lai būtu tuvāk jau ierastajiem pagānu saulgriežu svētkiem, kas daudzās kultūrās ir arī jauna gada sākums. Jāsaka, ka pagānu svētki nekur nav pazuduši un mūsdienās veiksmīgi Ziemassvētku svinēšanas tradīcijas sajaukušās un neizslēdz viena otru. Šķiet, ka tie ir vienīgie svētki, kad baznīcu apmeklē kā kristieši, tā nekristītie. Arī šovakar baznīcas ir pilnas ar cilvēkiem, bet mājās klāti svētku galdi.

Neiztrūkstoši, kā baznīcā, tā mājās, skan arī kāda dziesma – „Klusa nakts, svēta nakts”.  Tā ir vispopulārākā Ziemassvētku dziesma un tulkota apmēram 140 valodās. Dziesma rakstīta tieši Ziemassvētku vakara dievkalpojumam un tā tapšanas galvenais iemesls bija mitruma sabojātas ērģeles. Tas notika Austrijā, nelielā baznīciņā netālu no Zalcburgas, kad vietējā upīte izgāja no krastiem, appludinot visu apkārtni, arī dievnamu. Svētā Nikolaja baznīcas mācītājs Jozefs Moors nespēja pieļaut pat domu, ka Ziemassvētku vakara dievkalpojums notiktu bez mūzikas. Viņš atcerējās pirms pāris gadiem uzrakstītu dzejoli par Jēzus bērniņa piedzimšanas brīnumu. Nākamajā dienā ar dzejoli Moors devās pie baznīcas ērģelnieka un drauga Franča Grūbera. Un tā 1818. gada Ziemassvētku vakarā dziesma piepildīja mazo Austrijas baznīciņu. Pateicoties Dignājas mācītājam Karlam Jūliusam Veiriham šodien „Klusa nakts, svēta nakts”, mēs dziedam un klausāmies arī latviski.