Ziemas saulgrieži ir vieni no četriem lielākajiem ar saules stāvokli debesu lokā saistītajiem seno latviešu svētkiem.  Tāpat kā pārējie  tie  tiek gaidīti un daudzviet norit ievērojot  paaudžu paaudzēs krātās zināšanas, tradīcijas  un rituālus.

Šodien stāsts būs par vienu no raksturīgākajām ziemas saulgriežu tradīcijām -   pirtī iešanu. Līdzās bluķa vilkšanai, budēļiem un eglītes rotāšanai arī pirts rituāls ir plaši atspoguļots mūsu tautas folklorā - tautasdziesmās,  senās paražās, ticējumos un buramvārdos, arī pasakās un nostāstos rodamas norādes par pirtiņas nozīmīgumu. Ziemas saulgriežu pirtī, tāpat kā Vasaras saulgriežu pirtī, viss koncentrējas ap gaismu un sauli. Senatnē ap pirti ritēja visa dzīve.

Tā bija mazgāšanās un pēršanās vieta  saimes ļaudīm, arī  ārstēšanas vieta kur ar dažādām zālītēm un vārdošanu aizdzina slimības. Pirtiņa bija bērnu dzemdēšanas un pirmās apmazgāšanas vieta. Pirtiņā  sākās un noslēdzās cilvēka dzīves aplis. Tā bija Zemes mātes Māras un likteņa lēmējas Laimas svētā vieta. Latviešu mitoloģijā Māra reizē ir gan dzīvības devēja, gan ņēmēja. Senie latvieši pirms iešanas pirtī padeva labdienu pirtij un palūdza tās svētību, pēc pirts pateicās.

Ziemassvētku pirts rituāls ir fizisku,  enerģētisku un garīgu darbību kopums. Pirtī notiek attīrīšanās no visa liekā un nevajadzīgā, kas  laika gaitā uzkrājies. Mūsu senči uzskatīja, ka viņi iet pirtī ne tikai fiziski nomazgāties, bet arī dvēseli nomazgāt, lai to varētu piepildītu ar visu skaisto un labo. Rituālo pirti kurināja  vakarā pirms saulgriežu punkta vai arī saulgriežu dienā rīta pusē, lai  svētkus varētu sagaidīt ar  baltu dvēselīti un vakarā nodoties  svinēšanai.

Mūsu senči pirtiņā izmantoja dažādas pirts slotiņas, jo katram augam ir sava enerģētiskā nozīme. Bērzs ir lielisks attīrītājs, kas palīdz atslābināties un atjaunot spēkus. Pīlādzis ir ģimenes miera un laimes simbols, kas pasargā no slikta. Jasmīns uzlabo intuīciju, bet  raspodiņi rūpējas par sievietes skaistumu. Paklājiņā uz lāvas izmantoja papardes vai sienu. Ziemassvētku noskaņas veidošanai uz pirts grīdas izkaisīja sasmalcinātus egļu zariņus. Pēc pirts  skrēja uz tuvējo dīķi vai ezeru un peldējās pliki. Senie latvieši pirtī viens otru pat vārdā nesauca, lai visi būtu vienādi.

Pēc senču tradīcijām, blakus pirtij  vienmēr atradās ugunskurs, kurā starp pēršanās reizēm varēja lūkoties un nodoties pārdomām. Parasti uguni kūra vīri, jo ugunij piemīt vīrišķā enerģija. Saulgriežu laikā arī ūdenim piemīt liels spēks. Latviešiem laiks līdz Ziemassvētkiem bija klusuma un pārdomu periods, bet paši Ziemassvētki bija skaļi un līksmi, jo tika svinēta gaismas uzvara pār tumsu.

Lai arī mums šajā steigas pārņemtajā laikmetā izdodas atlicināt mierpilnu brīdi  ziemas saulgriežu  pirtiņi. Tā ir vēl viena iespēja attīrīt ķermeni un prātu, atbrīvoties no visa liekā, iegūt mieru, labsajūtu un  harmoniju, bez kuras Ziemassvētki nav iedomājami.