Ak tu lielu brīnumiņu, Pilni galdi piekravāti: Cūkas kājas, šņukurītis, Bieza putra vidiņā.

Uzminējāt? Jā, stāsts būs par Ziemassvētku gardumiem.

Senajiem latviešiem ziemas saulgrieži bija zemkopju ieražu svētki, kuri saistījās ar gaismas atgriešanos. Raža bija novākta, visi  lielie  darbi padarīti, apcirkņi piepildīti un sākās līksmības pilns ciemos iešanas laiks.  

Svētkus svinēja no Mārtiņiem līdz Meteņiem. Pēc sentēvu tradīcijām Ziemassvētkos galdus klāja bagātīgi, bija  jābūt deviņiem vai pat divpadsmit ēdieniem, lai nākamais gads būtu pārticis un bagātība ienāktu mājās. Neviens īsti nevar pateikt kāpēc  latvieši  izvēlējušies tieši šādu ēdienu skaitu. Vienkārši svētki ir saistīti ar ēšanu un jāēd daudz, jo tā ir labklājības un  pārticības zīme. Paēdis cilvēks ir stiprs cilvēks un stiprs cilvēks var kārtīgi strādāt. Cauri gadu simtiem ir izdzīvojuši tie ēdieni, kas gadu no gada rotā mūsu Ziemassvētku galdu.

Sentēvu Ziemassvētku galvenais ēdiens bija ķūķis –  vesela cūkas galva vai  šņukuriņš vārīts kopā ar grūbām, zirņiem un pupām. Tieši tādēļ Ziemassvētku vakaru sauca arī par ķūķa vakaru. Šņukurs simbolizēja aršanu, jo vīrišķais uzar zemi. Gatavoja arī zirņu pikas. Graudi, zirņi, pupas simbolizē augšanu un auglību, jo dzen asnus. Ticējums vēsta, ka zirņi ir jāapēd visi līdz pēdējam, lai nākamajā gadā nebūtu jāraud. Kartupeļi uz latviešu svētku galda nonāca pateicoties hercogam Jēkabam,  pirms tam  cūkas šņukuru ēda ar grūbām. Latviešu gaumē bija maigi ēdieni bez asām garšvielām.

Pipari, krustnagliņas, kanēlis un citas garšvielas uz svētku galda parādījās krietni vēlāk, jo tā bija dārga prece. Piparkūkas pie mums ir atceļojušas no Vācijas, kur pirmie 14  oficiāli atzītie piparkūku meistari 1643. gadā izveidoja  savu amata ģildi un piparotais kārums sāka savu Eiropas ceļojumu.

Tradicionāls Ziemassvētku ēdiens ir senlatviešu virtuves simbols – Sklandrausis. Tas simbolizē sauli, kuras tik ļoti pietrūkst gada tumšākajā laikā. Nelielos rausīšus gatavoja no rupjas rudzu mīklas ar burkānu un kartupeļu pildījumu. Mūsu rausis ir novērtēts, jo 2013. gadā Eiropas komisija Sklandrausi iekļāva “Garantēto tradicionālo īpatnību sarakstā”. Līdz ar to tradicionālais latvju rausis ir kļuvis par pirmo produktu Latvijā, kuru aizsargā Eiropas Savienības līmenī.

Ziemassvētku galdā lika cūkas cepeti ar krāsnī ceptiem kartupeļiem, kāļiem, rāceņiem, bietēm un  šķovētiem kāpostiem. Putraimdesa bija viens no Ziemassvētku galda stūrakmeņiem. Tās apaļā forma simbolizēja sauli – dzīvības nesēju. Arī svaiga maize, plāceņi, speķa pīrāgi un medus rausis bija neatņemama Ziemassvētku galda sastāvdaļa. No rupjmaizes gabaliņiem gatavoja saldo ēdienu biguzi, jeb rupjmaizes kārtojumu. Maizi  pārlēja ar dzērveņu vai citu ogu atšķaidītu sulu un medu. Cepa arī ābolus. Tos aizdarīja ar medu, dzērvenēm un lazdu riekstiem. Apetīti pirms vērienīgas svētku svinēšanas rosināja medalus, rūgušpiens un paniņas. Uz Ziemassvētku galda noteikti bija jāliek maize, sāls un uguns, jo tas solīja svētību nākamajam gadam.