Katram no mums mājās ir kāda īpaša vieta, kaste vai grozs, kur tiek glabāti Ziemassvētku dekori – eglītes mantiņas, virtenes, svecītes, svečturi un citas rotāšanai paredzētās lietas. Katru gadu pienāk tā  diena, kad mantu kaste tiek nocelta no plaukta, nopūsti putekļi un rotājumi  izsaiņoti. Katram eglītes rotājumam ir savs stāsts. Arī man ir kāds īpaši mīļš Ziemassvētku eglītes rotājums - Bonzītis (skat. foto), kaut kas līdzīgs sunītim, tā es to bērnībā nosaucu. Maza, vienkārša no ļoti plāna stikla  izgatavota, ar roku apgleznota figūriņa.  Mantiņa ir mantota no vecvecmāmiņas. Tā  katru gadu ar labām, mīļām domām,  priecīgām un reizēm nedaudz skumjām atmiņām savu Bonzīti iekaru eglītē. Droši vien katram no mums ir savs Bonzītis un pašas mīļākās  Ziemassvētku mantiņas stāsts. Viena no iecienītākajām Ziemassvētku tradīcijām ir tieši eglītes  rotāšana, jo tā mājās ienes īpašo svētku noskaņu un smaržu.

Senās liecības apstiprina, ka   Ziemassvētku eglīšu uzstādīšanas un rotāšanas tradīcijas aizsākās apmēram 15. gadsimtā Livonijā, pašreizējās Latvijas un Igaunijas teritorijā.  Vēsturiski dokumentētas ir ziņas par pirmo rotāto egli Rīgas Rātslaukumā 1510. gadā. To greznoja   ar lentēm, papīra puķēm, kaltētiem ziediem un salmu lellēm.

Ir arī zināms, kādi izskatījās pirmie  eglītes rotājumi. Arheologi izrakumu laikā Vecrīgā, 17. gadsimta kultūras slānī, atrada akmens bumbiņu ar āķīti. To uzgāja starp skujām vietā kur kādreiz  atradies turīgu pilsētnieku nams. Rotājumu var  apskatīt Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā  līdzās pilsētas atslēgām.

18. un 19. gadsimta Ziemassvētku eglīšu rotāšanai izmantoja dažādus dabas materiālus- čiekurus, riekstus, spalvas, augļus un saldumus.

Attīstoties rūpniecībai 19. gadsimtā eglīšu rotājumi kļuva daudzveidīgāki,  sāka izmantot stiklu, kartonu, audumu  un citus materiālus,  gadsimta beigās  arī elektrisko apgaismojumu.

 Vairāk nekā pirms 120 gadiem Latvijā varēja nopirkt ne tikai Vācijas, Anglijas, Austrijas vai Dānijas fabrikās izgatavotas eglīšu mantiņas, bet arī tepat Liepājā ražotus rotājumus. Liepājas baltmetāla ražotne "Folga" ražoja krāšņas, gaisīgas dāvanu vecīšu zeltītas „bārdas” un sudrabotus „eņģeļu matus”, eglīšu svečturīšus, alvas folijas bumbas un Betlēmes zvaigznes. Vispopulārākie  bija autentiskās uniformās izkrāsoti alvas zaldātiņi. Pirmajā Latvijas brīvvalsts laikā eglītes zaros iecienītas bija speciāli ietītas  īstas un neīstas konfektes ar papīra bārkstīm galos. 20. gadsimtā par eglītes rotājumiem kļuva dažnedažādas figūriņas no daudzveidīgiem materiāliem – stikla, auduma, plastmasas, kartona, koka u. c.

Ziemassvētku rotājumos, tāpat kā svētku svinēšanā, ir savijušās pagāniskās un kristīgās tradīcijas. Mūsu senčiem eglīte bija  dzīvības koks, ko ziemas saulgriežos ienesa namā kā saules un gaismas simbolu  eglītē iededza svecītes. Pušķošanai izmantoja egļu zarus, krāsainus dzīparus, salmu pinumu lelles, smilgas, putnu spalvas, olas, augļus, dārzeņus, ēveļu skaidas, kaltētus ziedus. Sevišķi populāra bija puzuru veidošana. Dažreiz puzura vidū iekāra kartupeli, kurā sadūra salmus, to dēvēja par saulīti.   Puzurs ir tradicionāls senlatviešu Ziemas saulgriežu rotājums, kuru gatavo no salmiem, niedrēm vai labības stiebriem un   papildina ar dažādiem  materiāliem - krāsainām lupatiņām vai putnu spalvām. Šāds rotājums ir kā Laimas slotiņas, kuras attīra ceļu un telpu ap sevi  un aizslauka visu lieko un nevēlamo.