Šodien plkst. 18.28 oficiāli sākas ziema. Lai gan šobrīd populārākie šī gadalaika svētki ir Ziemassvētki, mūsu tautas senči atzīmēja Ziemas saulgriežus, kas parasti bija 20. vai 21. decembrī jeb dienā, kad sākās astronomiskā ziema.

Ziemas saulgriežu nakts ir visgarākā, bet diena – visīsākā, tāpēc daudzas senlatviešu tautasdziesmas saistās ar gaismas daudzināšanu, uzskatot, ka tādā veidā viņi palīdz saulei griezties uz gaismas pusi. Dienas pēc Ziemas saulgriežiem paliek arvien garākas, tāpēc tika uzskatīts, ka šie ir arī gaismas atgriešanās svētki.

Kā jau pirms svētkiem, arī saulgriežos tika sakopta un pušķota māja, taču rotājumos varēja izmantot tikai dabā atrodamus materiālus – smilgas, salmus, kaltētus ziedus, arī dārzeņus vai augļus, putnu spalvas. Senie latvieši paši veidoja saulītes, kartupelī sadurot salmus vai niedres. Tāpat iecienīti rotājumi bija puzuri – ģeometriski rotājumi no salmiem vai kaltētām niedrēm, kas savērti uz vilnas dzijas.

Tāpat ziemas saulgriežos tiek ievērotas dažādas tradīcijas. Viena no zināmākajām ir bluķa vilkšana. Šai aktivitātei izmanto bluķi – parasti ozolkoka –, kas apsiets ar resnu virvi. Bluķis, dziedoša pūļa pavadīts, tiek vilkts no vienas mājas uz otru, tā savācot visas gada nelaimes un grūtības, kā arī sliktās domas un darbus. Lai no tā attīrītos, pēdējās mājās bluķi sadedzina.

Lai gan tie Ziemassvētki, kādus mēs svinam mūsdienās, tiek atzīmēti klusi un mierpilni, senie latvieši saulgriežos skaļi līksmoja un lustējās. Viņi uzskatīja, ka Ziemas saulgriežos, kad nakts ir visgarākā, ļaunie gari ir īpaši aktīvi, tāpēc lustēdamies centās tos atbaidīt. Tāpat iemesls svinībām bija tāds, ka saulgrieži ir bijis pēdējais laiks, lai novāktu rudens ražu un pabeigtu iesāktos darbus, tāpēc svētku galds bija īpaši bagātīgi klāts. Kārtīgas saimnieces uz galda lika deviņus dažādus ēdienus. Tas apcerēts arī ticējumos, nākamo gadu solot pārtikušu un bagātīgu. Saimnieces arī šai ziņā uzticējās ticējumiem, galdā ceļot pelēkos zirņus un pupas, speķa pīrāgus, bietes un burkānus, piparkūkas, apaļas formas mīklas cepumus, štovētus kāpostus, putna gaļu, zivis, kā arī cūkgaļu, tāpat uz galda obligāti bija jābūt maizei, sālim, un ugunij, tādējādi solot svētību nākamajam gadam. Jāpiemin, ka galdu nedrīkst novākt visu nakti, lai nākamo gadu dzīvotu pārticībā. Šo stāstu noslēdzot, folkloras kopa Iļģi un dziesma „Pūti, pūti, Ziemelīti”.