“Reiz sensenos laikos…” Tieši ar šādiem vārdiem visbiežāk iesākas tas, par ko šodien es runāšu – par pasakām. Ziemas garie, tumšie vakari kā reiz ir radīti tam, lai silti ieritinātos dīvānā, apsēstos pie kamīna un palasītu kādu grāmatu. Un kāpēc gan tā nevarētu būt pasaku grāmata? Ja pēdējo reizi tādu lasījāt vien bērnībā, tad noteikti ir vērts kādu atšķirt no jauna un paraudzīties uz to nu ar jau pieauguša cilvēka acīm.

Viens no autoriem, kura pasakas, šķiet, ir rakstītas tieši pieaugušajiem, ir Kārlis Skalbe. Lai gan Skalbe tiek uzskatīts par pasaku ķēniņu, viņa pasakas ir skumjas. Tās, lasot bērnībā, var nesaprast, taču, iegūstot dzīves pieredzi, arī Skalbes pasakas iegūst pavisam citu vērtību.

Kārlim Skalbem ir pasaku krājums ar nosaukumu “Ziemas pasakas”, kas nu jau iekļauts arī Latvijas kultūras kanonā. Šajā krājumā ir arī vienas no viņa populārākajām pasakām “Kaķīša dzirnavas” un “Pasaka par vērdiņu”. Lai gan tās rakstītas pagājušā gadsimta sākumā, tajās ir arī mūsdienām raksturīgās problēmas. Piemēram, “Pasaka par vērdiņu” stāsta par nabadzīgu pirtnieku Ansi, kurš, atrodot burvju vērdiņu, kļūst bagāts. Lai gan tad Ansim ir viss, ko viņš bija vēlējies, viņš nevar piepildīt pats sevi, paliekot ar sāpīgu tukšumu sirdī. Šis ir stāsts par naudas varu un par tās tumšo pusi. Lai arī Skalbes pasakās ir skumjas dzīves atziņas, tās caurstāvo arī skaistais. Piemēram, “Kaķīša dzirnavās” Kaķītis, lai arī kādus dzīves triecienus pārcieta, vienmēr palika labs un pret ļauno cīnījās tikai ar labo. Šādas atziņas kā reiz piestāv šim Ziemassvētku gaidīšanas laikam, tāpēc ja nu kāds brīvs brīdis, šajos ziemas vakaros, tad noteikti aicinu pārskatīt grāmatu plauktus mājās vai  doties grāmatas meklējumos uz bibliotēkām vai pie draugiem, radiem, kaimiņiem, lai sildītos lasot skaistākās latviešu pasakas.  Un kā labi zinām, pasakas der gan lieliem, gan maziem. Šo stāstu noslēdzot Jānis Paukštello un „Dzeguzīte” dziesmā „Par pasaku un nesaku”!