Šis ir stāstu raksts par vienu neparastu personību. Pirms 120 gadiem, aizpagājušā gadsimta pašās beigās, vietā starp Tirzas un Gaujas upēm, Lejasciemā piedzima un vēlāk Grobiņā (kur tagad ir viņas muzejs) uzauga meitene, kas vēlāk savu 80 gadu ilgajā mūžā bija un joprojām, savos darbos ir Latvijas kultūras balss.

Ārsta Roberta Mauriņa un pianistes Melānijas daudzbērnu ģimenē dzimusī Zenta savas dzīves gaitās kļuva par filozofi, rakstnieci, esejisti un tulkotāju. Piecu gadu vecumā bērnu trieka atņēma kustības brīvību, uz mūžu piesaistīja viņu invalīda ratiņiem. Būdama ar milzu gribas spēku apveltīta, viņa cīnijās ar veselības traucējumiem un par spīti visam pabeidza universitāti, aizstāvēja doktora disertāciju, un kļuva par ražīgu, populāru rakstnieci un lektori.

Mauriņas dzimtās valodas bija latviešu un vācu, viņa brīvi lietoja krievu valodu, vispār prata septiņas valodas un necieta ne mazākās tumsonības izpausmes. Jaunībā Zenta neieredzēja vecmammu, kura mudināja skoloties rokdarbos, jo ko tad citu tāda slima meitene varētu darīt. Viņa varēja. Tulkoja vāciski Jāņa Akurātera stāstus, latviski Sigrijas Unsetes darbus. Viņas doktora disertācija bija par Frici Bārdu, viņa rakstījusi par Raini, Poruku, Ausekli, par Gēti un Dostojevski un citiem.

Mauriņa rada latviešu literāri filozofisko eseju kā literatūras žanru. Viņa rakstīja par literatūru un rakstniekiem, komentēja to domas un darbus tā, kā viņa tos saprot. Viņa iztēlojas kā, un kāpēc tas vai cits rakstnieks vai viņa varoņi domā un rīkojas tieši tā. Viņa idealizēja savu eseju varoņus, meklēja ar viņiem kopīgo savās atziņās par pasauli. Zenta Mauriņa ir kultūras un līdzcietības balss, īpaši svarīga kara gados, kad viņas eseju galvenā tēma ir cilvēciskuma saglabāšana kara laika mežonīgumā. Mauriņas valoda ir spilgta un dzejiska, ar plašām atsaucēm par pasaules kultūru.

Trimdas gados Mauriņa raksta autobiogrāfiskus darbus un viņas darbi ir par latviešu tautas likteni, par latviešu kultūras vērtību un tradīciju saglabāšanu.

Viņa ir apbalvota ar Zviedrijas, Vācijas, Šveices stipendijām, prēmijām, goda zīmēm, saņēmusi Konrada Adenauera prēmiju un Pasaules Brīvo latviešu apvienības balvu. Rakstniece mirusi Šveicē, apbedīta Vācijā.

Galvenais iemesls, kālab šodien, rakstnieces 120 dzimšanas dienā, ir vērts viņu atcerēties – viņa nepārprotami, droši, nešaubīgi, pašsaprotami, pierādīja latviešu literatūras līdzvērtīgumu visas pasaules kultūras mantojumā.

2010. gada septembrī Rīgā, Gregora ielā, mājas remonta laikā atrada zemē ieraktu kārbu ar vairāk nekā tūkstoš vēstulēm Zentai Mauriņai. To autori: Jaunsudrabiņš, Brigadere, Skalbe, citi. Tātad – vēl nebūt ne viss par Zentu Mauriņu ir izpētīts un apzināts, un – pateikts.

Muzikālam turpinājumam – viens no Mauriņas aprakstītajiem autoriem – Fricis Bārda ar dzeju Imanta Kalniņa dziesmā, kuru dzied Laila Ilze Purmaliete un Marts Kristians Kalniņš. „Gaisma” – šis dziesmas nosaukums.