Šodien stāstīsim par vilku mēnesi. Visi senie svētki bija saistīti ar zemkopju darbiem un gadalaikiem. Līdz ar to senie latvieši saskaņā ar gadalaiku maiņu un saules stāvokli veidoja arī savu kalendāru.

Sākotnēji pēc saules kalendāra gads dalījās divās daļās – ziemā un vasarā, vienai nedēļai ilgstot 5 dienas. Savukārt pāreja uz septiņām dienām notika līdz ar kristietības ienākšanu.

Mēnešiem latviešu kalendārā bija doti dažādi nosaukumi, piemēram: janvāris skaitījās ziemas mēnesis, maijs – lapu jeb sējas mēnesis, jūnijs – ziedu mēnesis, decembris – vilku mēnesis.

Protams, ka nav grūti uzburt ainu, kāpēc mūsu senči decembri nodēvējuši vilka vārdā. Uzreiz iedomājoties nāk prātā, mežcirtējs, kurš kamanas pa piesnigušu līkumotu ceļu dodas uz savu viensētu. Viņa kamanas velk apsarmojis bērītis, kuram drošā attālumā seko ducis vilku, līdz par zemnieku sētai. Vilki no meža aizsega neuzdrošinās iziet, ja nu vienīgi nakts aizsegā.

Ņemot vērā, ka 16.gs un līdz mūsdienās viensētas tiek uzskatītas par latviešiem ierastāko dzīves un telpas modeli, tad nav grūti iztēloties šī mežcirtēja situāciju līdz kādam 19-tajam gadsimtam.

Dabas Aizsardzības pārvaldes vecākais eksperts Vilnis Skuja norādīja, ka „vilku mēnesis” ir katra cilvēka brīva interpretācija, jo par vilku mēnesi saukts arī janvāris un februāris.

„Kādreiz mēnešus skaitīja citādāk. Vēl arī citas interpretācijas notikušas ar kalendāru. Bet īsti iemesls, kāpēc vilki decembrī varētu sajusties labi, īsti nav. Arī sniega sega nav tik bieza un meža zvēri nav tik noguruši, apgrūtinot vilkiem tos noķert. Tāpat arī pie mājām vilkus nespiež nākt bads, kad, iespējams senākos laikos, Latvijā bija vairāk mājlopu, bet mazāk meža zvēru.”